Vēlēšanu sistēma Latvijā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ir piedzīvojusi daudzas, bet lielākoties – nelielas izmaiņas. Taču visās Saeimas vēlēšanās vismaz kāds no konkurētspējīgajiem kandidātu sarakstiem piedāvā kādas nozīmīgas pārmaiņas vēlēšanu sistēmā – tieši vēlētu Valsts Prezidentu, pāreju no proporcionālas uz mažoritāru vai jauktu vēlēšanu sistēmu, izmaiņas vēlēšanu apgabalos utt. Izņēmums nebija 2022. gada vēlēšanas, tagad jau skaidrs, ka izņēmums nebūs arī 2026. gada vēlēšanas, kurām tiks piedāvāta cita tipa proporcionāla vēlēšanu sistēma. Taču kādas pārmaiņas Latvijas vēlēšanu sistēmai ir nepieciešamas un kādas, tieši pretēji, tai kaitētu?
Latvijas Nākotnes forums organizēja diskusiju ar nolūku izzināt akadēmisko aprindu un vēlēšanu sistēmu zinātāju viedokli, kādas pārmaiņas būtu nepieciešamas Latvijas vēlēšanu sistēmai. Diskusija notika pēc “Chatham House” likuma – proti, diskutanti varēja brīvi dalīties ar viedokļiem un šajā diskusijā tie ir atspoguļoti, neminot, kurš un ko tieši ir teicis vai kādu pozīciju ir aizstāvējis.
Diskusijas dalībnieki bija: Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) sekretārs Ritvars Eglājs, Latvijas Universitātes (LU) profesori Daunis Auers un Jānis Ikstens, LU asociētais profesors, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs, politikas zinātnes doktors Artis Pabriks, ekonomists un bijušais pašvaldību lietu ministrs Juris Pūce.
Diskusijā tika aplūkoti tādi temati kā vēlēšanu apgabalu skaits un proporcionalitāte, balsošanas kārtība, “lokomotīvju principa” atcelšanas sekas, ierobežojumi priekšvēlēšanu aģitācijas periodā, vēlēšanu rezultātu aprēķina metodes u.c.
Latvijas vēlēšanu sistēma – pastāvīgas, taču nelielas pārmaiņas 30 gadu garumā
Saeimas vēlēšanu kārtība, un plašākā nozīmē – viss vēlēšanu, priekšvēlēšanu un politiskās darbības regulējums, kopš 1993. gada ir bijusi mainīta daudzas reizes. Pakāpeniski tika ieviests detalizēts politisko partiju darbības regulējums, t.sk. pakāpeniski palielinot nepieciešamo partiju biedru skaitu dalībai vēlēšanās, salīdzinoši ar citām Eiropas Savienības valstīm stingri priekšvēlēšanu aģitācijas un partiju finansēšanas noteikumi, ieviests un vairākkārt palielināts partiju finansējums no valsts budžeta līdzekļiem, paaugstināta procentuālā barjera ievēlēšanai Saeimā, izslēgts t.s. “lokomotīvju princips” (iespēja partijām pieteikt kandidātus vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā) kandidātu sarakstu sastādīšanā, ieviesta vēlētāju balss nodošana glabāšanā (faktiski dodot iespēju iepriekšējai balsošanai), ieviesta balsošana atbilstoši vēlētāju reģistram un elektroniska vēlētāju reģistra ieviešana, kas deva iespēju balsot jebkurā iecirknī, kā arī vairākkārt mainīti termiņi sarakstu pieteikšanai, vēlēšanu komisiju izveidošanai un komisiju darbam utt. Vienlaikus ir noteikumi, kuri Saeimas vēlēšanās nav mainīti visu 30 gadu laikā, piemēram, vēlēšanu apgabali un grozāmi kandidātu saraksti.
Atšķirībā no daudzām citām mūsu reģiona valstīm, kas 90.gadu sākumā atjaunoja vai izveidoja demokrātisku iekārtu, Latvijā uzticēšanās vēlēšanas organizējošajām institūicijām ir ļoti augsta. Pārmetumi par iespējamiem pārkāpumiem lielākoties ir nebūtiski vai politiski margināli. Salīdzinoši lielākais skandāls ir bijis saistīts ar negodprātību vēlēšanu IT sistēmu nodrošinājuma iegūšanā, nevis ar pašu balsošanu vai balsu skaitīšanu.
Līdzdalība vēlēšanās diemžēl ir lielā mērā atspoguļojusi vispārīgo zemo pilsonisko aktivitāti Latvijā. Kaut 2022. gada vēlēšanās aktivitāte bija augstāka nekā 2018. gadā, tomēr līdzdalības procents, salīdzinot ar 20. gadsimta 90. gadiem, ir sarucis, turklāt, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības zemēm, Latvijā pilsoņu līdzdalība vēlēšanās ir zema. Tāda pati situācija ir ar līdzdalību politiskajās partijās, kas Latvijā ir ļoti zema. Turklāt daudzgadīgi socioloģiskie pētījumi par iedzīvotāju uzticēšanos varai rāda to, ka galveno konstitucionālās varas institūciju (Saeimas, Ministru kabineta) reitingi ir ļoti zemi.
Šis ir fons, kas ļauj diskutēt par nepieciešamām pārmaiņām vēlēšanu sistēmā.
Efektivitāte vai līdzdalība
Latvijas Nākotnes foruma organizētajā diskusijā vairākkārt runātāji atgriezās pie jautājuma, par jebkuru iecerēto pārmaiņu mērķi. Proti, vai pārmaiņas panāks augstāku vēlētāju līdzdalību vai augstāku politiskās sistēmas efektivitāti?
Minētā izvēle, protams, nav absolūta. Barjeras vēlētāju līdzdalībai neveicina efektivitāti. Taču barjeras politiskai konkurencei var samazināt līdzdalību, bet vienlaikus ievērojami palielināt efektivitāti. Diskusijas dalībnieki vairākkārt akcentēja to, ka demokrātiskā valsts iekārta jau prezumē to, ka vēlētāju līdzdalība ir vērtība – tā ir gan pilsoniskuma, gan demokrātisma pamats. Tomēr saprātīga vēlētāju atbildība par savu izvēli vēlēšanās tikpat lielā mērā stiprina demokrātiju. Izglītots vēlētājs apzinās to, ka Saeimas vēlēšanu iznākums ir arī stabilas, lemtspējīgas valdības izveides priekšnoteikums.
Pēdējo 30 gadu laiku normatīvo aktu grozījumi ir bijuši vērsti uz aizvien lielāku iespēju došanu vēlētājam piedalīties vēlēšanās. Ilgas balsošanas stundas, grozāmu kandidātu sarakstu saglabāšana, iespēja balsot jebkurā iecirknī, daudz lielākas nekā vairumam Eiropas valstu iespējas balsot ārvalstīs dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem – šie visi ir pasākumi, kas dod iespējas vēlēšanās piedalīties. Tomēr vienlaikus regulējums ir ievērojami sašaurinājis politiskas aģitācijas iespējas, kas ir samazinājis to pilsoņu līdzdalību politiskajos procesos, kuri nav politiski aktīvi. Atsevišķi diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka arī savulaik tieši ar demokrātisma veicināšanas un zemas līdzdalības novēršanas argumentiem pamatotā atteikšanās no “lokomotīvju principa” ir novedusi pie zemākas emocionālās motivācijas balsotājiem piedalīties vēlēšanās.
Vienlaikus šie paši 30 gadi ir bijuši vērsti uz aizvien jauniem politisko konkurenci ierobežojošiem noteikumiem politisko spēku starpā. Latvijā kandidātu sarakstus drīkst iesniegt tikai partijas vai partiju apvienības, turklāt likums nosaka, iespējams, vissarežģītāko politisko partiju dibināšanas kārtību Eiropas Savienībā. Nu jau partijai vajag 500 biedrus, lai tās varētu startēt vēlēšanās, bet no 2030. gada – 1000 viedrus. Partijai ir jābūt dibinātai ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām. Pēdējo gadu laik’;a arī ievērojami tika palielināts drošības naudas apmērs, kas jāiemaksā politiskajai partijai vai partiju apvienībai, ja tās grib startēt Saeimas vai Eiropas Parlamenta vēlēānās. Latvijas priekšvēlēšanu aģitācijas kārtība nosaka ilgāko priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumu periodu Eiropā. Valsts finansējumu partijām Latvijā ieviesa salīdzinoši vēlu, ziedojumi partijām vienmēr tika un tiek uzlūkoti ar aizdomām, bet vienlaikus finansēšanas noteikumi tagad ir tādi, kas nozīmīgi ierobežo jaunu politisko partiju tapšanu un līdzdalību vēlēšanās.
Vairāki diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka zems līdzdalības līmenis vēlēšanās lielā mērā ir saistīts ar zemo Saeimas un Ministru kabineta efektivitātes novērtējumu. Augstāk efektīva politiskā sistēma stimulētu arī augstāku līdzdalību.
Kā panākt efektīvākas partijas?
Politiskajā sistēmā pastāv vairāki faktori, kas šobrīd neveicina partiju efektivitāti to darbā valsts sistēmā.
Salīdzinoši lielais valsts finansējums partijām ir tās pamatā atbrīvojis no nepieciešamības piesaistīt ziedojumus un pat biedru naudas. Tas, droši vien, ir labi, ja aplūko no iespējamās politiskās korupcijas samazināšanas viedokļa. Bet vienlaikus tas rada vairākas blaknes.
Pirmkārt, partiju līderi vairs nav tik atkarīgi no ierindas biedriem un to finansējuma partijas darbībai. Tātad arī nepieciešamība ieklausīties partijas biedru viedoklī, ja partija savā politiskajā darbībā “brauc auzās”, partijas vadībai ir sarukusi.
Otrkārt, lielais valsts finansējums komplektā ar lieliem aģitācijas ierobežojumiem samazina jaunienācēju risku politiskajā konkurencē. Sistēma ir stabila, nepieciešamība pēc asas konkurences no partiju viedokļa mazinās. Tāda sistēma lēnām stagnē, pieprasījums pēc jaunām idejām sarūk, vajadzība pēc jauniem līderiem – arī. Vilšanās no vēlētāju puses šādā situācijā viennozīmīgi pieaug un pieaugs.
Treškārt, šādos, zemas konkurences apstākļos, partijām arī nav vajadzības investēt jaunās idejās vai jaunos biedros. Pētnieki ir vairākkārt norādījuši, ka partiju vairums valsts finansējumu tikpat kā nelieto pētījumiem. Vērtētāji parasti akcentē politisko partiju programmu intelektuālo vājumu. Partiju biedru skaits nepieaug, saglabājot Latvijas bēdīgo zemo vietu Eiropas valstu vidū.
Kas būtu jādara? Diskusijas dalībnieku viedokļi šajā jautājumā dalījās, tomēr var izcelt dažas no idejām:
- Jāmazina barjeras partiju konkurencē – vēlēšanu kārtībai un partiju darbības regulējumam nav jārada mākslīgas barjeras jaunpienācējiem, jāļauj sabiedrības politiskajām idejām ātrāk nonākt politiskajā dienaskārtībā, tai skaitā, stimulējot aktīvu aģitāciju un zināmāko politisko līderu redzamību, tādejādi arī atbildību.
- Jāmaina partiju finansējuma modelis – piesaistot valsts finansējumu pienākumam piesaistīt biedrus un ieguldīt pētījumos, kā arī spējai partijai pašai piesaistīt finansējumu biedra naudu un maza apmēra ziedojumu veidā.
- Jāpārdomā, vai tiešām nepieciešami vēl vairāk vēlēšanu apgabali – par to plašāk šajā rakstā nedaudz zemāk.
- Jādiskutē par grozāmo kandidātu sarakstu sistēmas turpmāko attīstību – panākot to, ka tieši efektīvākie politiķi ar augstāko politisko “vilkmi” gūst lielāko atzinību un, tādejādi, arī lielāko politisko atbildību.
Atsevišķs jautājums ir par iespēju vēlēšanās kandidēt arī kandidātiem, kas nav politisko partiju biedri. Šajā rudenī minētais jautājums ir kļuvis aktuāls līdz ar dažu topošo politiķu pieteikumu pārmaiņām vēlēšanu sistēmā. Te, protams, jāatgādina, ka jau tagad partiju sastādītajos kandidātu sarakstos ir neviens vien kandidāts “bez partijas”. Tomēr vietā var būt diskusija, vai nebūtu pieļaujama kandidēšana bez partijas starpniecības. Lai tādu iespēju dotu, nav obligāti veikt lielu vēlēšanu sistēmas reformu – tepat mūsu kaimiņvalstī Igaunijā pastāv “neatkarīgo kandidātu” iespēja, tā ir pilnīgi integrēta citādā ziņā Latvijas vēlēšanu sistēmai ļoti līdzīgai proporcionālai, daudzmandātu vēlēšanu apgabalu sistēmai. Igaunijā “neatkarīgie kandidāti” ne reti ir tapuši ievēlēti parlamentā. Tikai parlamenta dzīves prakse vairākus no tiem ir padarījusi par partiju deputātiem. Bez partijām reāla iespēja demokrātijai funkcionēt nav un nebūs.
Vai Latvijā vēlēšanu apgabali ir par maz vai par daudz?
Šajā pašā topošo politiķu pieteikumā ir atkal izskanējusi ideja par vēlēšanu apgabalu skaita palielināšanu. Šī ideja Latvijā nav jauna – jau pirms 15 gadiem Vēlēšanu reformu biedrība nāca ar līdzīgu ideju. Arī Latvijas Nākotnes foruma diskusijā šī ideja izskanēja. Diskusijas dalībnieki, kas aizstāvēja lielāku vēlēšanu apgabalu skaitu, minēja šādus argumentus:
- Lielāks vēlēšanu apgabalu skaits ļautu novērst pašreiz novērojamo lielo vēlēšanu apgabalos ievēlējamo deputātu skaita izkliedi (Rīgā, piemēram, 2022. gada vēlēšanās ievēlēja 36 deputātus, kamēr Kurzemē tikai 12). Ievēlējamo deputātu skaita ziņā līdzvērtīgāki vēlēšanu apgabali novienādotu partiju interesi par vēlēšanu apgabaliem (kopš “lokomotīvju principa” atcelšanas ir novērojams, ka partiju līderi un redzamākie politiķi kandidē t.s. “lielajos apgabalos” – Rīgā un Vidzemē, kas secīgi nozīmē arī lielāku politisko interesi starpvēlēšanu laikā par šiem apgabaliem).
- Lielāks vēlēšanu apgabalu skaits spiestu partijas paplašināt līderu rindas, t.sk. uzticoties reģionāliem un lokāliem politiķiem, tādejādi stiprinot politisko līderu ataudzi un vispārēji demokratizējot partijas.
Tomēr diskusijas dalībnieki arī akcentēja to, ka lielāks vēlēšanu apgabalu skaits diezin vai nozīmēs lielāku līdzdalību vēlēšanās. 2022. gada vēlēšanās visaugstākā aktivitāte bija Rīgas pilsētā un Vidzemes vēlēšanu apgabalā, kas vienlaikus ir lielākie vēlēšanu apgabali.
Turklāt citu valstu pieredze tomēr liecina, ka, jo mazāki vēlēšanu apgabali, jo “lokālākas” tēmu un politisko diskusiju ziņā izvēršas vēlēšanas. Sadalot Latviju mazākos vēlēšanu apgabalos, kā tika minēts Latvijas Nākotnes foruma diskusijā, varam sagaidīt Saeimā vairāk politiķu, kam interesē valsts lēmumu tieša ietekme uz lokāliem ieguldījumiem un lokālām norisēm. Attiecīgi mazāks akcents būs uz Latvijai kopīgo problēmu risināšanu. Saeima de facto būs nevis efektīvāka, bet sadrumstalotāka. Šoruden plaši izskanējusī Īrijas vēlēšanu sistēma nes tieši šādus rezultātus, kur valdība pēc valdības ir atkarīga no “neatkarīgiem deputātiem”, kuru galvenās rūpes ir nevis cīņa pret inflāciju vai valsts aizsardzības spēju stiprināšana, bet noteikta kultūras nama remonts vai konkrēta autoceļa posma pārbūve. Nav šaubu, ka jārisina ir abu veidu problēmas, bet prioritātes var noteikt vēlēšanu sistēmas pārmaiņas.
Diskusijā izskanēja arī alternatīvs, tieši pretējs priekšlikums. Satversmei atbilstu proporcionāla vēlēšanu sistēma, kur visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals. Varētu argumentēt, ka šāda sistēma pat vairotu līdzdalību vēlēšanās un noteikti palielinātu politisko institūciju efektivitāti. Partiju līderi, zināmākie un augstāk vērtētie politiķi iegūtu vēl lielāku ietekmi partijās, partijas tādejādi noteikti centralizētos. Arī politiskajās diskusijās dominētu valstij kopīgi svarīgie jautājumi. Skaidrs, ka šādam modelim būtu arī negatīvās sekas – valsts reģioni aizvien asāk izjustu nomales efektu, zemu politisko interesi par vājāk apdzīvotām teritorijām. Ar laiku šis vairotu politisko potenciālu populistiskiem piedāvājumiem.
Ko darīt ar ārzemju latviešiem?
Ārvalstīs mītošo Latvijas pilsoņu līdzdalība vēlēšanās vienmēr ir bijusi visai neliela. Tomēr esošās vēlēšanu sistēmas noteikumi paredz, ka visus reģistrētos ārvalstīs mītošos pilsoņus pieskaita Rīgas vēlēšanu apgabalam. Kopumā tas Rīgai dod klāt 12 mandātus, bet faktiskās ārvalstu vēlētāju balsis reti kad ir bijušas lielākas nekā pāris mandāti.
Rietumu demokrātijās jautājums par ārvalstīs mītošo pilsoņu līdzdalību vēlēšanās ir risināts dažādi. Pirms vairākām desmitgadēm dominējošais modelis bija balsstiesības tikai valstī uz vietas dzīvojošiem, tomēr pakāpeniski tas ir mainījies un ārvalstīs mītošo vēlētāju pilntiesīgas balsstiesības ir kļuvušas par normu.
Tomēr tas automātiski nenozīmē, ka visi ārzemēs mītošie Latvijas pilsoņi būtu jāpieskaita kādam vēlēšanu apgabalam. Satversme paredz, ka vēlēšanu apgabalos dala teritoriju, nevis vēlētājus. Diskusijā izskanēja, ka ārzemēs balsojušo zemās aktivitātes efektu varētu risināt ar to, ka, ļaujot ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem balsot, tomēr viņus automātiski nevienam vēlēšanu apgabalam nepieskaitītu, bet liktu reģistrēties, tādejādi iegūstot nepieciešamo informāciju. Tas turklāt risinātu vairākkārt publiski izskanējušo sentimentu, ka uz ārzemēm izbraukušie Latvijas pilsoņi gribētu iespēju balsot tajā vēlēšanu apgabalā, no kura cēlušies. Protams, ja Latvija atteiktos no sadalīšanas vairākos vēlēšanu apgabalos, tad šī problēma izzustu pati.
Vai saglabāt “plusus” un “mīnusus”?
Latvija vēlēšanu sistēma ir īpaša ar to, ka ne tikai paredz grozāmos kandidātu sarakstus (tā ir bieža sistēma), bet ar to, ka vēlētājam ir iespēja grozīt sarakstu divos veidos – gan liekot “plusu” katram kandidātam, gan arī liekot “mīnusu”. Šāda sistēma bez Latvijas vēl pastāv tikai Somijā un Brazīlijā.
Kā Latvijas Nākotnes foruma diskusijā uzsvēra dalībnieki, lielākoties ar grozāmo kandidātu sarakstu pasaulē saprot iespēju vēlētājam izdarīt vienu vai vairākas pozitīvas atzīmes (“plusus”) izvēlētiem kandidātiem. Ne reti maksimālais “plusu” skaits ir ierobežots.
Šādai pieejai ir acīmredzami administratīvi ieguvumi – balsu skaitīšana ir nesalīdzināmi vieglāka, patērē mazāk laika un ir nesalīdzināmi mazāka iespēja balsu skaitītājiem pieļaut kļūdas.
Vēl vieglāk būtu balsis saskaitīt, ja grozāmo sarakstu principu atceltu vispār. Tas noteikti stiprinātu partiju centrālās varas lomu un partiju efektivitāti. Iekšējais demokrātisms partijās gan saruktu, turklāt saruktu ievērojami. Turklāt Latvijas pieredze ir tāda, ka iespēja grozīt saraksta kandidātu izvietojumu izmanto 75% vēlētāju, tātad tā ir ļoti populāra prakse, kas 30 gadu laikā ir nostiprinājusies par nozīmīgu daļu no vēlēšanu pieredzes. Var droši prognozēt, ka vairums Latvijas vēlētāju grozāmo sarakstu atcelšanu uztvertu izteikti negatīvi.
Tomēr, kā to akcentēja diskusijas dalībnieki, nevar neredzēt arī negatīvās sekas, kuras rada kandidātu saraksta grozīšanas iespēja. Partiju deputātu kandidāti ne reti izvērš individuālas priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas, kuru mērķis īstenībā ir konkurēšana ar savas partijas citiem kandidātiem. Partiju kandidātu sarakstos var veidoties neveselīga vide, kas pēcāk vājina partijas, padara tās neefektīvākas valsts darbā. Latvijas vēsturē ir bijuši gadījumi, kad šajā cīņā iesaistās arī ārēji spēlētāji ar neskaidriem politiskiem mērķiem un neskaidru finansējumu, izplatot “antikampaņas” materiālus, kas vērsti pret noteiktu politiķi.
Īpaši asi šo risku pastiprina tas, ka Latvijā ir iespējams politiķim likt arī “mīnusu” (sākit no 2026. gada Saeimas vēlēšanām, 2022. gadā un pirms tam tā vietā vija kandidāta izsvītrošana). Latvijā ne reti šādā veidā no sarakstiem tiek “izmīnusoti” tieši aktīvākie politiķi, kas uzņemas īstenot reformas. Viņu vietā Saeimā ievēlē nevienam plašākā sabiedrībā nezināmus kandidātus, kuriem nav ne plusu, ne mīnusu, jo sabiedrībai par viņiem nav viedokļa.
Turklāt pati “mīnusa” pastāvēšanas iespēja vairo sabiedrībā negatīvos vērtējumus par politiku, veido “negatīvu domāšanu”, nevis liek koncentrēties tieši uz tīkamākajiem kandidātiem. Apsverami būtu atteikties no “mīnusiem”, saglabājot tikai “plusus”. Tas saglabātu grozāmo sarakstu principu, iespēju vēlētājiem aktīvi piedalīties, bet vienlaikus dotu pozitīvu stimulu politiskajai sistēmai un atvieglotui balsu skaitīšanas norisi.
Vai nav pienācis laiks atgriezties pie “lokomotīvēm”?
Pēc Valsts Prezidenta Valda Zatlera ierosinājuma Saeima kādreiz atteicās no pirms tam pastāvējušās kārtības, ka kandidāti varēja kandidēt vienas partijas vairāku vēlēšanu apgabalu kandidātu sarakstos. Toreiz tas tika argumentēts ar nepieciešamību vairot politiskā procesa demokrātiskumu. Tika akcentēts, ka “lokomotīves” tiek ievēlētas vienā vēlēšanu apgabalā, bet citos apgabalos vēlētājus sanāk netieši maldināt.
Tomēr, kā diskusijā uzsvēra atsevišķi tās dalībnieki, “lokomotīves” ir zināmākie, augstāk vērtētie politiķi, par kuriem vēlas balsot lielākais iespējamais skaits vēlētāju. Visaugstāk vērtēto politiķu klātbūtne kandidātu sarakstā vairo saraksta popularitāti un konkurētspēju. Netieši pierādījumi liecina, ka tā arī vairo līdzdalību vēlēšanās un vienlaikus nostiprina partiju efektivitāti.
Būtu nepieciešamāka dziļāka analīze par “lokomotīvju” ietekmi uz līdzdalību vēlēšanās pirms tālāk lemt par šo jautājumu.