Einara Repšes uzruna konferences “Nauda Latvijā” dalībniekiem 18.08.2022
Dāmas un kungi,
Divdesmit minūtēs nebūtu iespējams izstāstīt visu naudas reformu pēckara Latvijā. Vēl mazāk to būtu iespējams paveikt tikpat kvalitatīvi, kā to jau ir izdarījuši Kristīne Ducmane, Ēvalds Vēciņš un Gatis Krūmiņš. Paldies viņiem par to.
Līdz ar to šodien vairāk pieskāršos mūsu veiktās naudas reformas filozofijai un tās aktuālajiem aspektiem, kas tieši šodien, diemžēl, atkal atgriezušies mūsu dienas kārtībā.
Runa būs par inflāciju un naudas lomu, kādu mēs to vēlētos redzēt.
Bet pirms pārejam pie aktualitātēm, vēlējos ar labu vārdu un pateicību pieminēt visus tos cilvēkus, kas stāvēja pie atjaunotās Latvijas Republikas naudas šūpuļa.
Īpaši vēlētos izcelt:
Imantu Daudišu un visus cilvēkus, kas strādāja viņa vadītajā Naudaszīmju sižetiskā risinājuma komisijā: Jāni Stradiņu, Ramonu Umbliju, Laimoni Šēnbergu, Imantu Lancmani, Jāni Krievu, Jāni Dripi, Modri Ģelzi, Pāvilu Saksu, Kristīni Ducmani un Māru Eihi
Īpaši vēlētos izcelt:
Valdi Ošiņu un Imantu Žodžiku – maksliniekus, kuriem mēs esam pateicīgi par moderno un tautā tik ļoti iecienīto Latvijas papīra naudas – latu izskatu. Nebūdami akadēmiski skoloti mākslinieki, viņi jau toreiz strādāja ļoti jaunā un modernā manierē, izmantojot arī vēl tik neierastās datorgrafikas iespējas.
Gunāru Lūsi un Jāni Strupuli – par latu un santīmu monētu dizainu.
Alfrēdu Bergu – Bergmani, visus Latvijas Bankas padomes locekļus un Latvijas Bankas kolektīvu, manus toreizējos kolēģus.
Ēvaldu Vēciņu – ekonomistu, rakstnieku un izcilu kolēģi.
Visus par neatkarību balsojušos LR Augstākās padomes deputātus.
Ivaru Godmani un viņa vadīto toreizējo Ministru padomi.
Ojāru Kehri un viņa vadīto Ekonomikas komisiju.
Māri Gaili un Ādolfu Sadauski, kā arī daudzus citus, bez kuru līdzdalības naudas reformas sekmīgs iznākums nebūtu iespējams. Paldies jums!
Atgriežoties pie mūsu pamattēmas, neatkarības atjaunošanas gaitā naudas reformas faktiski bija divas.
Pirmā no tām bija pāreja no padomju rubļiem uz savu naudu.
Tā ietvēra gan Latvijas rubļu, gan latu posmus.
Otrā no tām bija eiro ieviešana.
Pirmā naudas reforma, savas naudas ieviešana, notika trīs posmos. Tie bija Latvijas rubļa ieviešana, atdalīšanās no Krievijas rubļa ar sekojošu naudas stabilizāciju, un, visbeidzot, pāreja uz latu.
Pāreja uz latu bija tikai tehniska vienu naudas zīmju nomaiņa uz citām, vienlaicīgi mainot arī cenu mērogu. Visa atdalīšanās no Krievijas rubļa, naudas stabilizācija, inflācijas apturēšana, brīvas konvertējamības nodrošināšana un kursa piesaiste SDR jau bija notikusi Latvijas rubļa ietvaros. Līdz ar to pāreja no Latvijas rubļiem uz latu nav uzskatāma par atsevišķu naudas reformu, bet gan par jau notiekošas naudas reformas noslēdzošo posmu.
Savukārt, vēlāka pāreja uz eiro gan ir uzskatāma par atsevišķu naudas reformu, jo tā būtiski mainīja mūsu centrālās bankas funkcijas, naudas emisijas kontroles principus, kā arī mainīja valūtas piesaisti no SDR uz eiro.
Naudas reformas pirmajā posmā, ieviešot Latvijas rubļus, inflāciju, diemžēl, neizdevās apturēt uzreiz. Toreiz inflācija īpaši neganti plosījās padomju savienības sabrukuma pēdējā posmā. Nauda paspēja krist savā vērtībā aptuveni 200 reižu, līdz apturējām tās straujo kritumu. Ja “dziļajos padomju laikos” par vienu kapeiku varēja nopirkt vienu sērkociņu kārbiņu, bet par aptuveni 20 kapeikām – maizes klaipiņu, tad pēc lata ieviešanas arī par vienu santīmu varēja nopirkt vienu sērkocinu kārbiņu, bet par aptuveni 20 santīmiem – maizes klaipiņu.
Tas arī aptuveni atspoguļoja inflācijas radīto naudas vērtības krišanu, līdz paspējām Latvijas naudu stabilizēt.
Tajā laikā padomju nauda, rublis, ar katru dienu kļuva nevērtīgāks. Iemesls bija skaidrs – pārmērīga naudas emisija Padomju savienībā un vēlāk Krievijā, īpaši impērijas norieta pēdējā posmā. Toreiz naudas drukāšana bija gandrīz vienīgais politikas instruments, ko prata un saprata padomju valdība un ar naudas drukāšanu tā finansēja savas impērijas bankrota pēdējo posmu. Vēlāk šīs pašas tradīcijas turpināja Krievijas centrālā banka. Sekas bija likumsakarīgas.
Ja toreiz, 1991.gadā būtu izdevies ieviest savu naudu ātrāk, uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, tas būtu ietaupījis iedzīvotāju noguldījumus vismaz 10 kārtīgi. Diemžēl, uz to brīdi šis solis nebija ne teorētiski, ne praktiski sagatavots.
Tomēr, ja kāds arvien domā, ka iedzīvotāju noguldījumus un pensijas toreiz samazināja naudas reforma vai kāds mūsu voluntārs lēmums, tad tā ir maldīšanās. Naudas vērtību samazināja Krievijas rubļa inflācija, šis neizbēgamais ļaunums, kas izpaužas vienmēr, kad naudas tiek drukāts par daudz, un kad centrālā banka netiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. Faktiski toreiz notiekošais bija hiperinflācija, jo tuvojās 1000% gadā, kas stipri pārsniedz tehnisko hiperinflācijas definīciju. Par hiperinflāciju starptautiski ir pieņemts dēvēt cenu pieaugumu, kas pārsniedz 100% trijos gados, jeb vidēji 26% gadā. Diemžēl, pēc 30 gadiem mēs esam atkal bīstami pietuvojušies hiperinflācijas slieksnim, bet par to vēlāk.
Ja vēlaties pārliecināties, ka tā nebija Latvijas naudas reforma, kas toreiz iznīcināja cilvēku ietaupījumus, uz mirkli iedomājieties, ka nekādas naudas reformas nebūtu bijis un mēs vēl šodien dzīvotu ar Krievijas rubļiem…
Latvijas naudu izdevās stabilizēt pie vērtības krituma aptuveni attiecībā 1 : 200. Kopš tās dienas Krievijas rublis turpināja krist vēl vismaz 570 reizes zemāk.
Kopumā Krievijas rublis pret padomju laika rubli ir krities nevis 200 reizes, kā pie mums, bet gan vismaz 114000 reizes, tātad aptuveni 570 reizes vairāk.
Ja nebūtu savlaicīgi ieviests Latvijas rublis un vēlāk lats, 1 : 114000 ir līmenis, kur mēs šodien atrastos. Latvijas naudas reforma apturēja kritienu, nevis to izraisīja. Godmaņa valdība un Latvijas Banka paspēja sagatavot un ieviest savu naudu nepilna gada laikā pēc neatkarības faktiskās atgūšanas. Žēl, protams, ka nebijām sagatavojušies un nepaspējām agrāk.
Aprēķins par rubļa vērtības tālāku krišanu ir ļoti vienkāršs (apzināti ņemam labāko 2021.gada kursu, kad RUB bija konvertējams, tirdzniecība nebija ierobežota un vēl nebija sācies pilna mēroga karš ar Ukrainu):
1 euro ir aptuveni 140.6 LVR ( 200 x 0.703 = 140.6 LVR )
RUB 2021.gada kurss 80.2 RUB/EUR ( 1 euro = 80.2 RUB, 2021 )
jeb 80200 RUR/EUR (1998.gada denominācija 1 : 1000 )
80200 / 140.6 = 570
570 x 200 = 114000
Mūsu naudas reforma nebija konfiscējoša. Visiem tika jaunajā naudā apmainīta visa nauda, bez ierobežojumiem, bet jau notikušo inflāciju tā atcelt nevarēja. Gluži tāpat, šodien esošo inflāciju pilnvērtīgi nekompensēs neviena indeksācija vai pabalsti. Tas būtu tehniski neiespējami un arī neviens valsts budžets to nespētu pavilkt. Bez tam, valsts budžets jau ir tikai un vienīgi nodokļu maksātāju nauda, mūsu pašu nauda. Pārceļot naudu no vienas kabatas otrā, ne arī piedrukājot klāt, neviena reāla problēma nevar tikt atrisināta. Kad inflācija ir reiz bezatbildīgi pieļauta, tās sekas vairs nav labojamas.
Kādi tad bija Latvijas Bankas un valdības galvenie apsvērumi 1992. gadā pārejot uz Latvijas rubļiem?
Iemesli pārejai uz Latvijas rubļiem bija divi. Pirmais iemesls bija skaidrās naudas deficīts. Krievijas banka tajā laikā mūs vairs pietiekami neapgādāja ar skaidrās naudas banknotēm, bet naudas zīmes ikdienas apritē nolietojas un ir regulāri jāmaina.
Bet otrais un galvenais iemesls straujai un ārkārtējai pārejai uz savu naudu bija nedrošība, kas saistījās ar Krievijas naudu. Papildus hiperinflācijai, lielākais satraukums tajā laikā bija par to, ka Krievija varētu savā teritorijā īstenot konfiscējošu naudas reformu, apmainot jaunajā naudā tikai nelielu daļu no apgrozībā esošās naudas. Viss apgrozībai nederīgais un, tātad, bezvērtīgais vecās naudas pārpalikums tad pārpludinātu neatkarību atguvušās Baltijas valstis un izvērstos šeit par īstu finanšu katastrofu.
Tieši pēdējās bažas, ko it kā apstiprināja izlūkdienestu ziņojumi, radīja nopietnu satraukumu, kura ietekmē Ministru prezidents Ivars Godmanis sasauca ārkārtas valdības sēdi par šo jautājumu.
Tieši šajā sēdē, pēc Latvijas Bankas ierosinājuma tika pieņemts lēmums steidzami drukāt Latvijas rubļus, lai esam gatavi pāriet uz savu naudu. Pēc tam Latvijas banka izstrādāja naudas reformas detaļas, kuras, atbilstoši likumam, piedāvāja Naudas reformas komitejai (trīs cilvēku sastāvā), apstiprināšanai.
Šai reformai gatavojāmies ļoti strauji un var teikt “kaujas apstākļos”.
Uz Latvijas rubļa ieviešanas brīdi bijām labi sagatavojušies.
Protams, ja toreiz, 1991.gada beigās mums būtu bijis jau nodrukāts lats, droši vien uzreiz ieviestu latu. Bet lats toreiz vēl nebija nodrukāts tā gaidāmajā mākslinieciskajā un poligrāfiskajā kvalitātē, tādēļ nācās izlīdzēties ar pagaidu naudu – Latvijas rubli, ko varējām drukāt tepat, paraugtipogrāfijā. Varbūt, ka galu galā tā arī bija labāk.
Pirms analizējam Latvijas Bankas tā laika politiku, vai arī runājam par naudu un tās lomu, gan pagātnē, gan nākotnē, vispirms būtu labi tikt skaidrībā par to, ko tad mēs īsti sagaidām no naudas? Kas, mūsuprāt, ir nauda? Kādām jābūt tās funkcijām? Vai naudai jābūt stabilai vērtībai, jeb tā drīkst būt par inflācijai pakļautu politikas instrumentu?!
Teorētiski naudai jābūt vērtības mēram, maksāšanas un uzkrāšanas līdzeklim. Arī atlikto maksājumu līdzeklim. Tā ir naudas definīcija, kas ir arī loģiska, viegli uztverama un saprotama.
Jebkas, kas vienlaikus pilda maksāšanas līdzekļa, uzkrāšanas līdzekļa un vērtības mēra funkcijas, var tikt izmantots par naudu. Vēsturiski gliemežvāki, cigaretes, papīra nauda, metāla nauda, dārgmetāli, datorfaili – ir vairāk vai mazāk sekmīgi izmantoti par naudu dažādās situācijās.
Lai nauda varētu sekmīgi pildīt savas funkcijas, tai ir jābūt stabilai.
Nestabila, vērtību zaudējoša nauda nevar būt uzkrāšanas līdzeklis. Kurš gan gribēs krāt naudu, kas zaudē savu vērtību ar ātrumu 20% gadā?
Nestabila, svārstībām pakļauta nauda nevar būt arī par vērtības mēru. Kurš gan varēs saprast un izsekot, pēc kuras dienas kursa ir noteiktas cenas.
Nestabila nauda kādu brīdi var pildīt maksāšanas līdzekļa funkciju, bet arī tas nav ļoti ērti un veido tikai trešo daļu no pilnvērtīgas naudas funkcijām.
Tikai stabils un inflācijai nepakļauts maksāšanas un uzkrāšanas līdzeklis var pildīt visas naudai uzliktās funkcijas un būt par pilnvērtīgu naudu.
Līdz ar to vissvarīgākais jautājums, par ko ir jāizdara izvēle, ir – vai naudai jābūt stabilai vērtībai, vērtības mēram, uzticamam maksāšanas un uzkrāšanas līdzeklim, vai arī nauda drīkst būt inflācijai pakļauts politikas instruments? Vidusceļa nav. Visa naudas vēsture, visa pasaules vēsture liecina, ka ir vai nu viens, vai otrs, ne abi kopā. Atliek izdarīt izvēli.
Atjaunojot Latvijas emisijas banku 1991.gadā mums bija pilnīga skaidrība par valdības un centrālās bankas funkcijām un to nodalīšanu. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka nauda nedrīkst kļūt par valdības politikas instrumentu. Centrālai bankai ir savas funkcijas un instumenti, valdībai – savi.
Latvijas naudai bija jākļūst par stabilu un izticamu norēķinu līdzekli, uzkrāšanas līdzekli un vērtības mēru. Visiem norēķinos iesaistītajiem cilvēkiem bija jāspēj paļauties, ka nauda saglabās savu vērtību un stabilitāti, arī atliktajos maksājumos. Bija jāspēj paļauties, ka arī uzkrāta nauda nezaudēs savu vērtību.
Arī šodien nauda nedrīkst būt jebkādas politikas īstenošanas līdzeklis.
Tā noteikti nedrīkst būt līdzeklis, kas pasauli glābj no bada, parādu krīzes, kovida, recesijas, depresijas vai identitātes krīzes. Nauda pati par sevi nav ne ēdama, ne dzerama, tai nepiemīt nekādas terapeitiskas īpašības. Līdz ar to naudas bezjēdzīga drukāšana nerisina nevienu praktisku problēmu. Labas naudas vienīgā vērtība ir tās uzticamībā un stabilitātē. Tiesa, pārmērīgi sadrukātu naudu var sekmīgi izmantot par kurināmo, kā liecina Veimāras republikas pieredze. Ir saglabājušās attiecīgas fotogrāfijas…
Kas notiek, ja naudu mēģina izmantot par politikas instrumentu?
Viens piemērs – vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados LR Lauksaimniecības ministrija pieprasīja Latvijas Bankai steidzamu papildus finansējumu lauksaimniecības nozarei – “gaidāmā bada novēršanai”, kas aptuveni 4 reizes pārsniedza kopējo toreiz apgrozībā esošo naudu. Bail iedomāties, kas notiktu ar jau tā augsto inflāciju, ja viņi šo naudu toreiz būtu saņēmuši. Laimīgā kārtā šo finansējumu valdība toreiz nesaņēma, bads tā arī neiestājās, bet naudas vērtība tika saglabāta un inflācija pamazām atkāpās.
Jau šajā gadsimtā, pirms aptuveni 14 gadiem, kad pasauli bija pārņēmusi parādu krīze, Eiropas un Amerikas centrālās bankas sāka agrāk neredzētu “kvantitatīvās mīkstināšanas” politiku, it kā lai pārvarētu parādu krīzi. Tas tikai noveda pie parādu vēl lielāka pieauguma un lika pamatus šodien vērojamai nepieņemami augstajai inflācijai.
Līdzīgi, pavisam nesen, kovid izraisītās krīzes apstākļos, Eiropas un Amerikas centrālās bankas turpināja un paplašināja “kvantitatīvās mīkstināšanas” politiku, paceļot to agrāk nebijošos augstumos.
Tas, protams, tikai vēl vairāk padziļināja pasaules kopējos parādus un padarīja patlaban vērojamo inflāciju par vēl nenovēršamāku un bīstamāku.
Sliktākais ir tas, ka nokāpt no šīs slidenās takas vienmēr izrādās grūtāk nekā to vispār neuzsākt. Domāju, ka drīzumā mēs par to praktiski pārliecināsimies, kā mēdz teikt – uz savas ādas. Inflācija jau tā ir postoša, bet tās ierobežošana būs papildus grūta un sāpīga.
Centrālās bankas šajā gadsimtā ir pilnīgi aizmirsušas par savu galveno pienākumu – naudas stabilitātes nodrošināšanu. Emisijas banku un valdību funkcijas šodien ir nepiedodami sajaukušās un dažos gadījumos pat apgriezušās otrādi. Pēdējo reizi kaut ko tādu redzējām pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – Gaidara, Jeļcina un Geraščenko Krievijā. Tur centrālā banka izmantoja savu neatkarību, lai bezatbildīgi drukātu naudu. Gaidara valdība centās iebilst un vest banku pie prāta, bet nesekmīgi.
Ar ko tas toreiz beidzās Krievijas rublim, viņu ekonomikai un valdībai, mēs labi atceramies. Savā laikā arī ādolfs nāca pie varas lielā mērā pateicoties Veimāras hiperinflācijai. Interesanti, vai eiro, dolāru un Rietumus kopumā šodien sagaida līdzīgs liktenis?
Absurdā kārtā, šodien, lecot līdzi modei, arī daudzi akadēmiski izglītoti ekonomisti izvirzījuši un aizstāv t.s. MMT (moderno monetāro teoriju). Daži kritiski domājoši asprāši to jau pārdēvējuši par More Money Today (jeb vairāk naudas tūlīt), kas lieliski atspoguļo šīs modernās teoretizēšanas būtību – drukājiet tik naudu uz nebēdu un tas nekādas sliktas sekas neatstās. Traģiska kļūda!
Patreizējā nenormāli augstā inflācija ir šādas bezatbildīgas prātuļošanas un naudas drukāšanas tiešas sekas. Inflācija vienmēr ir tikai un vienīgi monetārs fenomens, citiem vārdiem sakot, tā ceļas tikai un vienīgi no pārmērīga apgrozībā izlaistās naudas daudzuma. Tagad to novērst nebūs ne viegli, ne patīkami. Inflāciju vienmēr ir vieglāk nepieļaut, nevis pēc tam apkarot.
Gluži tāpat, arī smagam slimniekam vienmēr labāka ir nekavējoša ārstēšana jau pašā slimības sākumā, kad slimība vēl nav ielaista, nevis varonīga, ķirurģiska un dramatiska iejaukšanās, kad slimība jau progresējusi, izplatījusies pa visu ķermeni un pacients ir tuvu pie miršanas.
Vēsture ir pilna ar postošām inflācijām un sabrukušām norēķinu sistēmām.
Kā to nepieļaut nākotnē? Ko varam mācīties no vēstures?
Diemžēl, izskatās, ka vienīgais, ko varam mācīties no vēstures, ir tas, ka mēs nespējam mācīties no vēstures…
Ko darīt?
Valsts pārvaldē mēs atzīstam un cenšamies nepārkāpt t.s. varas dalīšanas principu.
Galvenie varas pīlāri, tādi kā parlamentārā vara, izpildvara, tiesu vara, nobriedušās demokrātijās tiek apzināti dalīti. Parasti īpaši rūpīgi tiek nodalīta izpildvara no tiesu varas, ar ļoti skaidru pamatojumu un mērķi.
Varas dalīšanas principa pārkāpšana draud ar risku ieslīgt totalitārismā un pazaudēt pilsonisko brīvību.
Tikpat bīstama ir funkciju dalīšanas principa pārkāpšana.
Attiecībā uz mūsu šodienas sarunu – ir dzelžaini jānodala valdības un centrālās bankas funkcijas. Ir jāpanāk, lai katrs dara savu darbu un atbild par to.
Izpildvarai – valdībai un pašvaldībām jārūpējas par valsts un tautsaimniecības attīstību, ekonomikas normālu funkcionēšanu, valsts iedzīvotāju veselības aprūpi un izglītību, kā arī daudziem citiem uzdevumiem, bet tas jādara stabilas naudas apstākļos.
Valdībām, izpildvarai ir ļoti daudz instrumentu šī mērķa sasniegšanai – nodokļu politika, fiskālā politika, reģionālā politika, likumdošanas politika, investīciju politika, valsts atbalsta politika un tamlīdzīgi. Valdības un parlamenti var samazināt vai pārkārtot nodokļus, noņemt traucējošus birokrātiskus ierobežojumus, atvieglot noteikumus, izsniegt valsts atbalstus, aizņemties iekšzemē un ārzemēs, veicināt uzņēmējdarbību, atbalstīt atpalikušos reģionus, un darīt daudzas citas derīgas lietas. Tam valdībai ir vesels lērums ministriju, kas visas nenogurstoši strādā. Valdības var palīdzēt iedzīvotājiem organizēties produktīvam darbam, vai arī taisni otrādi – šo procesu būtiski kavēt.
Centrālajām bankām jāatbild un jārūpējas tikai un vienīgi par vienu uzdevumu – naudas stabilitātes saglabāšanu un inflācijas nepieļaušanu. To uzdevums ir stabila un kvalitatīva nauda un tikai.
Varātu jautāt, kādēļ tā? Kādēļ gan centrālās bankas nevarētu grūtos brīžos piedrukāt nedaudz papildus naudas un tādejādi kaut mazliet veicināt tautsaimniecības attīstību?! Kādēļ gan tās nevarētu izdarīt tādu kā mazu, narkotisku piešprici vārgajai ekonomikai… Kādēļ gan centrālās bankas nevarētu kaut mazliet veicināt lētu kredītu izsniegšanu tautasaimniecības vajadzībām?
Atbilde – tādēļ, ka tas ir pārāk viegli, bet nerisina nevienu reālu problēmu. Tas ir šķietami bez maksas, it kā pilnīgi par brīvu.
Gluži kā alkohols vai narkotikas, kas nerisina nevienu praktisku problēmu, bet rada eiforijas sajūtu un “viss kārtībā” ilūziju, kamēr vien tiek lietots. Bet devas ir arvien jāpalielina, tās neizbēgami sagrauj lietotāja veselību un gandrīz garantē ka neviena no reālajām problēmām tā arī netiek risinātas.
Gluži tāpat ir ar naudas drukāšanu.
Nodrukāt papildus naudu centrālajām bankām neko nemaksā. Ar vienu parakstu tās var samazināt likmes un izmest apgrozībā daudz papildus naudas. Nekavējoties iestājas ekonomiskā eiforija un laime kādu brīdi šķiet pilnīga. Gluži kā ar alkoholu. Šķiet, ka mūžīgais dzinējs finanšu jomā ir izgudrots un iedarbināts. Nebeidzama leiputrija nodrošināta. Kādēļ gan valdībām vēl kaut ko domāt par tautsaimniecības attīstību, par biznesu veicinošām reformām, par samērīgu nodokļu politiku, par birokrātijas samazināšanu, par godīgu konkurenci, par veselības aprūpi, par izglītību, par modernu enerģētiku un citām aktuālām, reālām problēmām, ja visu jau ir atrisinājusi centrālā banka ar mazliet lielāku naudas piešprici?!
Diemžēl, nekas šai pasaulē nav bezmaksas. Papildus nopietni iedragātai naudas sistēmai, papildus sabojātai ekonomikai, izkropļotai tirgus cenu signālsistēmai, blakus iznīcinātai kapitāla uzkrāšanas un noguldījumu kultūrai, par to vēl beigās maksājam mēs visi. Šobrīd 21.5% gadā no visiem mūsu ietaupījumiem, uzkrājumiem, algām un pensijām. Katru gadu mūsu nauda, ienākumi un uzkrājumi kļūst bezvertīgāki tieši par šo apjomu – inflācijas dēļ. Ne velti to sauc par inflācijas nodokli. Šobrīd jau 21.5% gadā! To nemaksā ne valdības, ne centrālās bankas, kuras ir tieši atbildīgas par naudas stabilitāti un vainojamas pie inflācijas. Nē, šo nodokli maksājam mēs, naudas lietotāji, kas bija naivi paļāvušies uz valsti, ka vismaz ar šo funkciju – naudas stabilitātes nodrošināšanu – tā sekmīgi tiks galā.
Piedevām, neviens parlaments, nekad, par šo – inflācijas nodokli – nav balsojis. Līdz ar to, tas ir pilnīgi nelikumīgs. Un no tā nav iespējams izvairīties. Par to paldies mūsu centrālajām bankām.
Viņas ir aizmirsušas jebkādas vēstures mācības, kā arī savu tiešo pienākumu – naudas stabilitātes nodrošināšanu. Viņas ir iedomājušās, ka valdību vietā drīkst eksperimentēt ar tautsaimniecības veicināšanu un dažādu krīžu un sērgu apkarošanu, tādejādi neglābjami sajaucot funkcijas un kārtīgi nepildot vairs nevienu. Šis ir patiesi nožēlojams un traģisks stāsts un inflācija ir tā likumsakarīgs rezultāts.
Uzdot centrālajām bankām ar savu vienīgo instrumentu – naudas drukāšanu, risināt visas pasaules problēmas ir nepiedodami un tuvredzīgi, kā arī liecina tikai par citu ideju trūkumu. No centrālo banku puses uzņemties šo funkciju ir bezatbildīgi un gļēvi.
Rezultātā centrālās bankas šodien domā par ekonomikas veicināšanu, bezatbildīgi drukājot naudu un veicinot kredītu izsniegšanu, bet valdības, savukārt, ne vienmēr ir spiestas pieņemt lēmumus, kas veicina tautsaimniecības izaugsmi un attīstību.
Sekas mēs jau skaidri redzam. Tās ir – sen nebijusi inflācija, uzticības naudai samazināšanās, naudas uzkrāšanas tradīciju strauja izzušana un gaidāmā ekonomiskā krīze, kurai vēl neredzam galu. Pamošanās būs skarba un ārstēšanās sāpīga.
Un neticiet tiem spriedelētājiem, kas saka, ka patreizējā inflācija nav centrālo banku radīta un izraisīta, ka šoreiz vainīgi karš, kovids, naftas cenas vai klimata izmaiņas… Nē, inflācija, jeb cenu vidējā līmeņa celšanās vienmēr ir tikai un vienīgi monetārs fenomens. Ja vidējais cenu līmenis ceļās, naudas ir sadrukāts par daudz. Tas ūdens savienotajos traukos ir saliets par daudz… Stabilas naudas apstākļos, pat ja atsevišķiem produktiem cenas dēļ kādiem ārējiem apstākļiem pieaugtu, tad citiem produktiem cenas automātiski kristos un tirgus pats izlīdzinātos. Stabilas naudas apstākļos vidējais cenu līmenis nemainītos. Piedevām, zinātnes un tehnoloģiju progresa apstākļos atsevišķām cenu grupām pat vajadzētu dabiski samazināties, jo pieaug ražošanas produktivitāte un samazinās pašizmaksa. Šādos apstākļos panākt inflāciju nemaz nav tik viegli, ir īpaši jāpacenšas. Tas arī, diemžēl, ir ticis darīts – īstenojot vienu kvantitatīvo mīkstināšanu pēc otras. Ja vanniņā ūdeni lej klāt, līmenis neizbēgami ceļas.
Domāju, ka pasaulei būtu jābeidz arī bezgalīgā aizraušanās ar ekonomisko pieaugumu vienmēr un par katru cenu. Ir parasts domāt, ka t.s. “veselīgai” inflācijai jābūt vismaz 2% katru gadu. Es tam nepiekrītu. Manuprāt, vairāk jādomā par kvalitāti un efektivitāti, nevis par bezgalīgu ekspansiju. Modernā kultūra, kad ekonomikas nepārtrauktas ekspansijas vārdā nauda un cilvēku uzkrājumi tiek apzināti devalvēti vismaz par 2 – 3 % katru gadu ir vismaz diskutabla. Tieši šāda attieksme un domāšana ir likusi pamatus patreizējai 21% inflācijai. Bez tam jāatceras, ka Zemes resursi nav bezgalīgi. Mūžīgs pieaugums tik un tā nav iespējams un nav bezgalīgi uzturams.
Patreizējo, katastrofāli augsto inflāciju būtu varējuši novērst, ja centrālās emisijas bankas cieši turētos pie sava uzdevuma – naudas vērtības saglabāšanas un stabilitātes nodrošināšanas, bet valdības, savukārt, rūpētos par tautsaimniecības attīstību.
Ja ar naudas drukāšanu varētu atrisināt reālas tautsaimniecības problēmas, tas būtu sen atklāts un pielietots jau kopš senās Romas laikiem. Nekas nav vieglāk, kā drukāt papildus naudu. Nekas nav postošāk.
Cilvēki, kuru noguldījumi, uzkrājumi un pensijas patlaban sarūk ar ātrumu 21.5% gadā to labi saprot. Izskatās, ka centrālās bankas vēl pa īstam nē.
Tas noved arī pie nodokļu nelikumīgas palielināšanas, jo par šādu, aplamu politikas īstenošanu maksājam mēs visi. Latvijā šobrīd ap 21% gadā. Šis “Inflācijas nodoklis” ir funkciju dalīšanas principa pārkāpšanas tiešas sekas.
Es šobrīd neredzu vieglus ceļus, kā ar patreizējo, ielaisto inflāciju ātri tikt galā, bet to apturēt ir pilnīgi nepieciešams.
Ir vēl viena joma, kurā, šķiet, esam aizgājuši par tālu funkciju dalīšanas principa pārkāpšanā. Esam uzlikuši naudai un finanšu institūcijām tām svešas un neraksturīgas policejiskas funkcijas. Nauda arvien vairāk kļūst par izsekošanas un ietekmēšanas līdzekli, pat karadarbības līdzekli. Vai esam ieinteresēti un drīkstam to turpināt?
Finanšu pakalpojumi atsevišķiem cilvēkiem pasaulē jau tiek voluntāri atteikti, un nevis tādēļ, ka viņi būtu kaut ko noziegušies, pat ne tādēļ, ka pastāvētu aizdomas, bet gan tādēļ, ka cilvēki pēc kaut kādām formālām pazīmēm ir nonākuši “riska kategorijā”, un finanšu iestādes vienkārši baidās ar viņiem strādāt, baidoties no represijām.
Bankām, finanšu iestādēm un grāmatvežiem jau tagad ir uzlikts par pienākumu ziņot par saviem klientiem. Vai tas neskan mazliet baisi?
Kāds varbūt teiks, “Ja esmu godīgs cilvēks, man nav par ko satraukties…”, bet tas ir kļūdains mierinājums.
Ar to līdz šim tradicionāli aizbildinājās tieši policejiskas valstis un totalitāri režīmi.
Arī nosacītajam “godīgajam cilvēkam” nav nekāda pamata visu savu privāto dzīvi nodot nezināmas motivācijas izlūkdienestu rīcībā, pie tam gandrīz vai tiešraides režīmā. Tā sakot, ar visu bildi un skaņu.
Mēs jau esam būtiski pārspīlējuši ar “nevainīguma prezumpcijas” ignorēšanu un diezgan visaptverošu finanšu izsekošanu. Drīzumā gatavojamies spert vēl vienu soli tālāk.
Centrālo Banku Digitālās Valūtas un citu moderno tehnoloģiju ieviešanas gadījumā šī izsekošana kļūs gandrīz par totālu. Visas ziņas par jebkuru, pat sīkāko transakciju starp jebkurām divām personām nekavējoties nonāks valsts datu bāzēs un saglabāsies tur mūžīgi.
Vai esam tam gatavi? Vai tas nevar apdraudēt brīvības un demokrātijas pamatus?
Protams, jau šodien šī šķiet bezjēdzīga un zaudēta cīņa ar vējdzirnavām, jo masveida audio-vizuālo un interneta datu uzkrāšana jau notiek. To ļoti atvieglo modernās tehnoloģijas, kas ļauj viegli vākt, uzkrāt un apstrādāt neiedomājamus datu apjomus. Bet, vai esam pārdomājuši un gatavi sekām, ko tas var atnest?
Vai esam gatavi, piemēram, ka visu cilvēku visas telefona sarunas var tikt automātiski ierakstītas un saglabātas? Vai esam gatavi, ka visas mūsu pārvietošanās var tikt automātiski ierakstītas un saglabātas? Atsevišķos gadījumos tas jau notiek. Ar Centrālo Banku Digitālās Valūtas ieviešanu arī visi mūsu norēķini tiks ierakstīti un saglabāti. Un nevis privātos, mūsu izvēlētu banku datoros, bet gan valsts datoros. Un tas notiks bez jebkādām prokurora vai tiesneša sankcijām. Vai esam gatavi sekām, ko tas var izraisīt?
Vai varam iedomāties pasauli, kurā visa informācija par katru no mums vienmēr ir valsts rīcībā? Par visu dzīvi, detalizēti, no dzimšanas līdz nāvei…
Diemžēl, mēs neizbēgami tam tuvojamies. Tas notiks. Laiks sākt gatavoties izaicinājumiem, ko tas radīs un varbūt savlaicīgi iebūvēt arī kādus drošības elementus.
Arī šī iemesla dēļ nākotnē varas un funkciju dalīšanas principam, kā arī dzelžaini reglamentētām tiesiskām procedūrām būs īpaša nozīme.
Mums jāatgriežas pie skaidri nodalītām funkcijām, kur nauda ir stabils un uzticams norēķinu līdzeklis, uzkrāšanas līdzeklis un vērtības mērs, kur ekonomisko politiku valstī nosaka un īsteno valdības, kur bankas un finanšu iestādes nodarbojas ar finanšu lietām, noziedzniekus ķer policija, pie tam dara to juridiski skaidri reglamentēta procesa ietvaros, bet ar spiegošanu nodarbojas izlūkdienesti, atkal, skaidri reglamentēta procesa ietvaros.
Atvieglot policijas un spiegu dienestu darbu ar totālas izsekošanas metodēm, iesaistot šajā procesā arī modernās tehnoloģijas, finanšu iestādes, grāmatvežus, citas tam neparedzētas institūcijas, diez vai ir lābākā nākotnes stratēģija.
Tikpat nepieļaujami ir padarīt naudu par politikas instrumentu, tādu kā bezgalīgi stiepjamu gumiju, ar ko var apkarot jebkuras krīzes, epidēmijas un tautsaimniecības likstas, sākot ar recesiju vai parādu krīzi un beidzot ar kovidu vai terorismu.
Tas neizbēgami noved pie inflācijas, kā jau šodien to skaidri redzam.
Tam pretī varam likt tikai ļoti skaidri formulētus un ievērotus principus – kā varas tā funkciju dalīšanas principus. Un saprātīgas centrālās bankas, kas labi darīs savu darbu.
Vēlēsim viņām veiksmi!
Paldies par uzmanību!