Nodokļu reforma, tēriņu pārskatīšana, birokrātija un ekonomikas stagnācija. Šos vārdus, šķiet, dzirdam visbiežāk Latvijas mediju telpā pēdējā pusotra gada laikā. Latvijas valdība izpelnās lielu kritiku no darba devēju puses, precīzāk, no organizācijas, kura apvieno uzņēmumus – Latvijas Darba dēvēju konfederācijas – par to, ka valsts nav ieinteresēta atbalstīt privāto iniciatīvu un bieži pat traucē uzņēmīgiem ļaudīm attīstīt savu uzņēmumu un līdz ar to arī valsti. Neviena valsts nevar kļūt par turīgu, ja tajā nejūtas apmierināti, droši un pārliecināti tie, kuri valstij naudu pelna.
Tuvojas pašvaldību vēlēšanas un arī Rīgā (ap 50% no Latvijas IKP) tiek sagaidītas lielas politiskās pārmaiņas pilsētas vadībā. Tāpēc būtu ļoti noderīgi uzzināt, ko uzņēmēji sagaida no Latvijas ekonomikas dzinējspēka nākamajos 4 gados.
Lai precīzāk noskaidrotu, kas ir uzņēmējiem uz sidrs, kā viņi vērtē esošo situāciju ar uzņēmējdarbības vidi Latvijā un kādus konkrētus priekšlikumus darba devēji izvirza Latvijas valdībai ar nolūku palīdzēt ekonomikai augt straujāk, mēs nolēmām parunāt ar Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.
Sāksim no neliela ieskata pagātnē. 2024. gada beigās tika pieņemta “nodokļu reforma”, kura no vienas puses samazināja kopējo nodokļu slogu teju 90% strādājošo, tika ieviests “plakans” neapliekamais minimums, bet no otras puses tika pamanāmi pacelts kapitāla pieauguma nodoklis un akcīzes likmes. Kā jūs, ņemot vērā, ka ir pagājuši 3,5 mēneši kopš izmaiņas stājušas spēkā, vērtējat šo izmaiņu ietekmi uz darba devējiem?
Nodokļu slogs ir ticis pārnests no darbaspēka nodokļiem uz patēriņa nodokļiem. Visvairāk tam vajadzētu ietekmēt uzņēmumus, kuru personāls strādā zemo un vidējo algu grupās, jo šie darbinieki saņem lielāku neto algu (nemainoties darba līguma bruto summai), kā arī tiek vienkāršota algas nodokļu administrēšana.
Runājot par darba devējiem, jāņem vērā vairāki svarīgi aspekti. No vienas puses, reforma samazināja nodokļu slogu lielākajai daļai strādājošo, palielinot neapliekamo minimumu un vienkāršojot nodokļu aprēķināšanu. Šīs izmaiņas, protams, varētu pozitīvi ietekmēt uzņēmumu konkurētspēju un veicināt darbinieku motivāciju. Taču, no otras puses, pieaug minimālā alga, kas palielina darba devēju izmaksas, jo īpaši mazāk apmaksātajās nozarēs.
Līdz ar IIN pamatlikmes celšanu ir ticis palielināts kapitāla pieauguma nodoklis, ir vērtējams negatīvi, jo bremzē investīciju aktivitāti. Šobrīd mūsu rīcībā ir tikai 1.ceturkšņa dati, kas norāda uz zemākiem ieņēmumiem no patēriņa nodokļiem (PVN un akcīze) nekā plānots. Tādējādi visiem sarunu partneriem, kas iepriekš bija iesaistīti nodokļu reformas izstrādes procesā, būtu svarīgi vienoties par šo nodokļu izmaiņu izvērtējumu. Turklāt jāņem vērā arī paaugstinātās akcīzes nodokļu likmes, kas var būtiski ietekmēt nozares, kas saistītas ar degvielu, dabasgāzi, cukurotiem un alkoholiskajiem dzērieniem. Šīs izmaiņas rada papildu izmaksas un var palielināt administratīvo slogu, it īpaši uzņēmumiem, kas atkarīgi no šo resursu pieejamības un izmantošanas.
Kas šajā piedāvājumā trūkst, respektīvi, kādi vēl soļi ir steidzami sperami nodokļu politikā, lai uzņēmēji justos labāk?
Vispirms jau pieminētais nodokļu izvērtējums par to, kuras no šīm izmaiņām ir vai nav devušas vēlamo rezultātu.
Vēl ir atsevišķi jautājumi, kas agrākajās diskusijās par nodokļiem tika skarti, bet tā arī netika risināti, piemēram:
- Mazās uzņēmējdarbības nodokļu režīmu apvienošana – lai rezultātā tie būtu ērti, viegli administrējami un sociāli atbildīgi;
- Nodokļu motivācijas instrumenti pašvaldībām, lai tās būtu ieinteresētas veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā.
Pēdējos gados tieši LDDK kļuva ar galveno publisko spīkeri birokrātijas kritikā. Rodas tāds iespaids, ka Latvijā birokrātija nevis samazinās, kam vajadzētu notikt digitalizācijas laikmetā, bet pieaug, turklāt pieaug strauji. Vai tā tiešām ir?
Latvijas Darba devēju konfederācija ir vienmēr aktīvi paudusi viedokli par birokrātijas sloga mazināšanu un administratīvās procedūras vienkāršošanu, kas ir būtiski svarīgi, lai veicinātu uzņēmējdarbības vides uzlabošanu un palielinātu Latvijas konkurētspēju. Jāsamazina birokrātiju un jāvienkāršo spēles noteikumi, lai uzņēmējiem būtu vieglāk orientēties valsts pārvaldē. Jāatzīst, ka neskatoties uz digitalizācijas virzību, birokrātija Latvijā ir viens no lielākajiem izaicinājumiem uzņēmējiem.
Jā, digitālie rīki un e-pakalpojumi noteikti palīdz samazināt birokrātijas slogu, taču jānorāda, ka to pieejamība un efektīvā izmantošana ne vienmēr tiek nodrošināta visās nozarēs un līmeņos. Daudzos gadījumos ir vērojama arī “digitālā birokrātija”, kas nozīmē, ka administratīvās procedūras tiek pārnestas uz elektronisko vidi, tomēr tās paliek tikpat sarežģītas un laikietilpīgas. Tāpēc ir svarīgi, lai ne tikai rīki, bet arī procesi tiktu pielāgoti mūsdienu vajadzībām un būtu pēc iespējas vienkāršoti.
LDDK ir aptaujājusi savus biedrus, kurā konstatēts, ka nesamērīgs birokrātiskais slogs apgrūtina uzņēmējus dažādos veidos: viena un tā pati informācija jāsniedz vienlaicīgi vairākām valsts iestādēm (tās arī savstarpēji nepietiekami apmainās ar informāciju), dažādas saskaņošanas procedūras prasa nesamērīgi ilgu laiku (tai skaitā nav caurskatāms lēmumu pieņemšanas process), noteiktās uzņēmējdarbības jomā tiek pieprasītas licences, sertifikāti u.tml. ar apšaubāmu lietderību u.tml.
Latvijas Darba devēju konfederācija uzskata, ka ir svarīgi turpināt uzlabot valsts pārvaldes efektivitāti, meklējot līdzsvaru starp nepieciešamajām pārbaudēm un vienkāršotu, saprotamu un elastīgu administratīvo vidi. Kopumā, lai arī Latvija ir virzījusies birokrātijas samazināšanas virzienā, “pusceļš vēl nav ceļš”, tādēļ ir svarīgi turpināt darbu, lai patiešām panāktu izmaiņas.
Svarīgs aspekts administratīvā sloga mazināšanā ir pašu ierēdņu ieradumi. Tie ir krietni attālinājušies no klasiskajiem birokrātijas pamatpostulātiem un no vienas puses novērojama procedūru neievērošana no pašu ierēdņu puses, no otras lieku un nevajadzīgu procedūru ieviešana, lai pārspīlēti ieviestu kādu ES direktīvu vai vienkārši nodrošinātos.
Bet ja mēs, piemēram, salīdzināsim Latvijas pašvaldību birokrātiju ar valsts līmeņa birokrātiju, vai tur ir atšķirības? Piemēram ātrums, kopēja attieksme un kvalitāte, tendences?
Salīdzinot Latvijas pašvaldību birokrātiju ar valsts līmeņa birokrātiju, pastāv gan līdzības, gan būtiskas atšķirības. Valsts līmenī birokrātija bieži ir lēnāka un sarežģītāka, kas saistīts ar plašām regulējošām prasībām un nepieciešamību koordinēt nacionālos procesus. Lai gan šī līmeņa birokrātija ir vairāk standartizēta, tā reizēm kļūst par šķērsli ātrai un efektīvai rīcībai. Savukārt pašvaldībās birokrātija var būt ātrāka un elastīgāka, taču šeit, diemžēl, bieži trūkst konsekvences un kvalitātes nodrošināšanas, kā arī atšķiras administratīvās kapacitātes, kas var novest pie nevienmērīgas pakalpojumu kvalitātes. Dažās pašvaldībās ir daudz ātrāka atbilde, bet citur tas var būtiski kavēt uzņēmējdarbību un iedzīvotāju ikdienu. Abos līmeņos pastāv būtiskas problēmas ar pārāk lēnu reaģēšanu un nevienmērīgu resursu pieejamību, kas ilgtermiņā var novest pie sloga uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Efektivitāte un kvalitāte ir jāsabalansē gan valsts, gan pašvaldību līmenī, un reformas ir jāturpina ar lielāku uzsvaru uz vienkāršošanu, elastīgumu un kvalitāti.
Jūs droši vien nemitīgi sekojat situācijai kaimiņvalstīs. Ja Igaunijā jau 3 gadus ekonomika stagnē vai krīt, Latvijā nekustās, bet Lietuva ir vienīga Baltijas valsts, kura stabili sasniedz jaunas virsotnes un pēc IKP faktiskajās cenās apsteigusi 4 reizes lielāku Baltkrieviju. Ko lietuvieši dara principiāli atšķirīgāk no latviešiem?
Baltijas valstu ekonomikas attīstība ir cieši saistīta ar to politiku un struktūru atšķirībām, un Lietuvas izaugsmes tempi, salīdzinot ar Latviju un Igauniju, ir patiešām ievērojami. Lietuva ir konsekventi pieņēmusi vairākas pieejas, kas varētu būt galvenais faktors tās ekonomiskajai veiksmei.
Pirmkārt, Lietuva jau ilgu laiku koncentrējas uz augstas pievienotās vērtības nozarēm, piemēram, tehnoloģijām, finansēm un ražošanu, kā arī būtiski veicinājusi ārvalstu tiešās investīcijas. Lietuvai ir arī salīdzinoši vienkāršāka uzņēmējdarbības vide, kas veicina inovatīvu uzņēmējdarbību un konkurētspēju. Tā ir spējusi piesaistīt investīcijas, īpaši finanšu sektorā, un kļuvusi par svarīgu centru Baltijā.
Otrkārt, Lietuva veic vairāk vērienīgas reformas darba tirgū, darba spēka izmaksu regulējumā un nodokļu politikā, kas ir uzlabojušas tās konkurētspēju un veicinājušas ekonomikas izaugsmi. Lietuvieši ir spējuši pieņemt ilgtermiņa stratēģijas, kas nav balstītas tikai uz īstermiņa politiskajiem ieguvumiem.
Latvija, lai arī izvirzījusi ambiciozus mērķus, ir sastapusies ar dažām strukturālām problēmām – piemēram, ar nevienmērīgu attīstību reģionos, zemu investīciju līmeni inovācijās un izaicinājumiem darba tirgū, kas vēl aizvien kavē straujāku izaugsmi. Tāpat ir novērojama lēnāka reformas īstenošana, kas nozīmē, ka Latvijas konkurētspēja globalizētajā ekonomikā vēl nav pilnībā optimizēta.
Kaut arī Igaunija sākotnēji bija ekonomiskās izaugsmes līderis Baltijā, tās attīstība pēdējos gados ir bijusi ievērojami lēnāka, kas varētu liecināt par izsīkumu pašreizējā izaugsmes modelī.
Lietuva, šķiet, ir spējusi pieņemt dinamiskas un ilgtspējīgas reformas, kas ļāvušas tai virzīties uz priekšu, kamēr Latvijai un Igaunijai vēl ir daudz, ko uzlabot, lai sasniegtu līdzīgus ekonomiskos rezultātus. Lietuvieši ir spējuši pielāgoties globālajām tendencēm un aktīvi izmantot iespējas, ko piedāvā modernās tehnoloģijas un inovācijas. Lai labāk ilustrētu atšķirības Baltijas valstu ekonomikā, varam aplūkot attēlu, kas parāda galvenos izdevumus no iekšzemes kopprodukta pēc ekonomiskām kategorijām. No attēla redzams, ka Lietuva 2023. gadā saglabā stabilu izaugsmi ar lielāku fokusu uz patēriņu un kapitālu, savukārt Latvija un Igaunija rādīja nelielas atšķirības, bet Lietuva ar savu pieeju spējusi noturēt augstāku dinamiku.
Avots: Eurostat
Šie dati apliecina, ka Lietuvas ekonomika turpina stabilu izaugsmi, ko veicina lielāka investīciju pievilcība un stabila patēriņa dinamika, kas savukārt ļauj valstij sasniegt augstākos IKP rādītājus Baltijā.
Dati par Latvijas reģionu IKP uzrāda, ka Rīga aug lēnāk nekā vidēji valsts. Turklāt tieši novados notiek straujāka IKP izaugsme – Mārupe, Ropaži, Aizkraukle, Kuldīga, Līvāni, Smiltene, Madona. Bet pilsētās attīstība ir lēnāk un Rīgai attīstības tempu ziņā priekšā ir Ogre, Valmiera un Jelgava. Viena no pašvaldību funkcijām ir veicināt ekonomisko aktivitāti savā teritorijā. Ko Rīga dara nepareizi, Jūsuprāt?
Latvijas reģionu IKP dati patiešām liecina par interesantām tendencēm, kurās lielākās pilsētas, īpaši Rīga, attīstās lēnāk nekā daži reģionālie centri un novadi. Tas liecina, ka galvaspilsētā nav pilnībā izmantotas visas iespējas nodrošināt straujāku ekonomisko izaugsmi. Jāatzīst, ka Rīgai ir vairākas priekšrocības – lielākais uzņēmumu un iedzīvotāju skaits, attīstīta infrastruktūra, kā arī piekļuve valsts politiskajiem un finanšu centriem, taču šīs priekšrocības reizēm var novest pie stagnācijas. Viena no iespējām, kāpēc Rīga attīstās lēnāk nekā citas pilsētas un novadi, ir lielais konkurences spiediens un pārsātinātā tirgus vide, kurā uzņēmējiem kļūst arvien grūtāk atrast jaunus izaugsmes virzienus. Līdz ar to, tā vietā, lai koncentrētos tikai uz tradicionālajām nozarēm, kas jau ir stipri attīstītas, nepieciešams meklēt inovācijas un jaunas nišas, piemēram, tehnoloģiju un zaļo enerģiju jomās.
Kāds būtu Jūsu novēlējums nākamajam Rīgas domes sasaukumam saistībā ar pilsētas ekonomisko politiku?
Rīgai arī ir jābūt konsekventākai savā pieejā uzņēmējdarbības atbalstam, samazinot birokrātiju, vienkāršojot administratīvos procesus un veicinot jaunu, radošu uzņēmumu ienākšanu tirgū. Tāpēc svarīgi, lai nākamais sasaukums ne tikai turpinātu pievērsties infrastruktūras projektiem, bet arī veidotu dinamisku uzņēmējdarbības vidi, kas ļautu Rīgai konkurēt ar blakus esošām pašvaldībām.
Vai Jūs piekrītat apgalvojumam, ka viens no iemesliem vājai investīciju piesaistei Latvijā ir vājš PR? Piemēram igauņi jau pirms 25 gadiem sāka pozicionēt sevi kā digitāli attīstītu valsti. Desmito gadu vidū Lietuva pieteica sevi kā rūpniecības un finanšu jomai pievilcīgu valsti. Šķiet, ka Latvijā visu laiku mētājas “digitālajā” un “industriālajā” attīstības vīzijā un beigās īsti nekas labi nesanāk.
Ir taisnība, ka Latvijas investīciju piesaistes stratēģija, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, nav bijusi tik mērķtiecīga un konsekventa. Igaunija, piemēram, jau pirms vairākiem gadiem veiksmīgi pozicionēja sevi kā digitāli attīstītu valsti, iegūstot starptautisku atpazīstamību un investīcijas tehnoloģiju sektorā. Katrs Igaunijas pārstāvis meklē kā aktīvi iesakņot šo ideju apkārtējos un tas viņiem ir izdevies – mīts par digitalizācijas lielvalsi ir izplatījies strauji un plaši, kaut gan Latvijā arī ir strauji augoša IT nozare. Lietuva, savukārt, skaidri definēja savu mērķi kā rūpniecības un finanšu centru attīstību, kas sniedz ieguldījumu tās izaugsmes tempā un pēdējā laikā visur sevi aktīvi un vienoti definē kā FINTECH lielvalsti.
Latvija ir piedzīvojusi vairākas pieejas attiecībā uz savu attīstības vīziju, un tieši šī daudzveidība varētu būt viens no iemesliem, kāpēc tās mārketinga un PR stratēģijas nav bijušas tik efektīvas. Tiek pievērsta uzmanība gan digitālajai, gan industriālajai attīstībai, tomēr tās ir bijušas mazāk koncentrētas un dažkārt – pat savstarpēji pretrunīgas. Tas rada grūtības, lai veidotu skaidru un saprotamu tēlu, ko ārvalstu investori varētu atpazīt un uztvert kā stabilu un pievilcīgu. Jāatzīmē arī, ka šobrīd Latvijas ekonomikas attīstības fokuss daļēji ir vērsts uz Viedās specializācijas stratēģijas īstenošanu, kas koncentrējas uz konkrētām nozarēm, piemēram, zināšanu ietilpīgu bioekonomiku un fotoniku un viediem materiāliem. Lai arī šīs jomas piedāvā lielas izaugsmes iespējas, tās reizēm rada papildu sarežģījumus investīciju piesaistes procesā, jo prasa specifiskas zināšanas un investīcijas atbilstoši šīm nišām. Tas nozīmē, ka investoru piesaistīšana uz šo nišu fona var būt izaicinoša, taču arī ļoti potenciāla ilgtermiņā.
Prezentācijās par investīciju piesaisti aizvien prevelē tēzes par nacionālo lidsabiedrību un ātru internetu.
Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka Latvijas pozicionēšana kā digitāli attīstīta un industriāli konkurētspējīga valsts joprojām ir potenciāls, kas jāattīsta, un, iespējams, ar stratēģiskāku pieeju un skaidrāku fokusu uz konkrētām nozarēm Latvija varētu uzlabot savu PR un piesaistīt vairāk investīciju. Bet vispirms ir jābūt skaidram redzējumam kāda valsts mēs vēlamies būt un tam ir jācaurvij visi politiskās plānošanas dokumenti un narratīvai publiskajā telpā.
