Pēdējo divu mēnešu laikā man bija iespēja strādāt ar ANO Attīstības programmu (UNDP) un Butānas premjera biroju pie šīs valsts ambiciozās attīstības programmas, kuras mērķis ir 20–30 gadu laikā kļūt par Dienvidāzijas “Singapūru”. Retais latvietis ir bijis šajā Himalaju karalistē, un daudzi, iespējams, pat nav dzirdējuši par šo mazo valsti. Tomēr Butānas stāsts var būt gan pamācošs, gan iedvesmojošs.
Kādā ziņā Butāna ir līdzīga Latvijai? Tā arī ir ļoti maza – teritorijas ziņā puse no Latvijas, ar vien 700 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā ir iespiesta starp diviem milzīgiem kaimiņiem – ziemeļos Ķīna, dienvidos Indija. Taču ar to līdzības beidzas un sākas atšķirības – atšķirības, kas var palīdzēt labāk saprast pašiem sevi.
99% Butānas teritorijas klāj kalni. Lai saprastu, ko tas nozīmē, iedomājieties, ka ceļš no Rīgas līdz Siguldai (~50 km taisnā līnijā) prasītu sešas stundas, jo jābrauc cauri kalniem un jāpārvar kāds 5 km augsts pārejas punkts. Bet, lai nokļūtu no Rīgas līdz Liepājai, būtu nepieciešamas divas dienas – ja brauktu caur Lietuvu. Iekšzemes brauciens varētu aizņemt līdz pat deviņām dienām.
Ko tas nozīmē uzņēmējiem? Ja esi ražotājs, tavs “vietējais” tirgus ir tikai tuvākā pilsēta, jo piegāde tālāk vienkārši ir pārāk dārga un sarežģīta. Ja esi lauksaimnieks, mehanizācija praktiski nav iespējama, jo pieejamās zemes platības ir mazas un izkaisītas dažādos augstumos starp kalniem. Ja vēlies eksportēt? Vienīgā izeja ir Indija, bet kā konkurēt ar tās lētā darbaspēka priekšrocībām? Tuvākā jūras osta ir 700 km attālumā.
Lai vēl labāk saprastu Butānas izaicinājumus – tai blakus kādreiz bija vēl viena maza valsts līdzīgos apstākļos: Sikkima. 1975. gadā tā nolēma pievienoties Indijai, par ko referendumā nobalsoja 98% vēlētāju. Acīmredzot, attīstības izaicinājumi šķita tik nepārvarami, ka nolēma atteikties no neatkarības. Toties Butāna izvēlējās saglabāt un nosargāt savu neatkarību, neskatoties uz grūtībām.
Nestāstīšu, ko un kā Butāna ir darījusi, bet pateikšu vienu – soļi un risinājumi bijuši patiesi neordināri. Un sausais rezultāts? Šodien Butānas IKP uz vienu iedzīvotāju ir par 50% lielāks nekā Indijā. Par spīti visiem šķietami nepārvaramiem šķēršļiem.
Un Latvija? Salīdzinot ar Butānu, mūsu dabiskās priekšrocības ekonomikas attīstībai ir milzīgas. Mūsu iekšējo tirgu nesašaurina kalni, mums ir pieeja Eiropas un citu valstu tirgiem, vairākas ostas ir rokas stiepiena attālumā, nokrišņi dažreiz kaitina, bet tie ir lieliska priekšrocība lauksaimniecībai. Tikai – vai mēs šīs priekšrocības izmantojam pietiekami gudri?
Un vēl viena līdzība ar Butānu – bet arī būtiska atšķirība. Pēdējo gadu laikā desmitiem tūkstošu Butānas iedzīvotāju emigrējuši uz attīstītākām valstīm, galvenokārt uz Austrāliju. Mazai valstij tas ir ļoti sāpīgi. Pazīstama pieredze, vai ne?
Bet atšķirībā no mums, Butānas līderi nespēja uz to noskatīties ar vienaldzību. Tiek izstrādāti ambiciozi plāni kļūt par Dienvidāzijas nākamo Singapūru, un viens no galvenajiem mērķiem ir apturēt emigrāciju un motivēt aizbraukušos atgriezties. Tiek būvēta “Gelephu Mindfulness City”, vērienīgs attīstības projekts, veidots pēc Singapūras parauga. Lietas notiek.
Mums Latvijā arī noderētu šāda ambīcija, izlēmība un orientācija uz rezultātu.
