Profesionālās izglītības prestižs valstī ir zems. Sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka visi, kas pēc pamatskolas neizvēlas vidusskolu, bet vēlāk – augstskolu – ir nesekmīgi, netalantīgi un šajā dzīvē viņiem īpaši nav paveicies. Taču paradokss, ka situācijā, kad joprojām pastāv relatīvi augsts bezdarbs (9,6%), tomēr daudz darba devēju sūdzas par kvalitatīva darbaspēka trūkumu, tikai apstiprina, ka kaut kas šajā sistēmā nav kārtībā. Tikmēr, piemēram, Vācija veiksmīgi īsteno duālās izglītības politiku, profesionālajā izglītībā iesaistot vairāk nekā 50% obligāto izglītību ieguvušo, bet Baltijas valstu neoficiālā līdere Igaunija ar ERAF fondu līdzfinansējumu tikusi pie daudziem (vairāk par 20) moderniem profesionālās izglītības centriem (Tartu, Tallina, Valga, Pērnava u.c.). Kāpēc Latvija joprojām muļļājas uz vietas?
Vajadzīga infrastruktūras modernizācija
Skaidrs, ka mācības kādā profesionālajā skolā, iztēlojoties dzīvi nolaistajās kopmītnēs, 30-40 gadu nerenovētās mācību telpas un novecojušo aprīkojumu, neliekas vilinošākais ceļš uz laimīgu un nodrošinātu dzīvi. Tāpēc, lai spētu skolēnos radīt interesi par profesijas apgūšanu, svarīgākais solis ir infrastruktūras modernizācija. Sākotnēji ERAF (Eiropas Reģionālās attīstības fonds) piešķirto 59 miljonu latu lielo finansējumu 2008. – 2013. gada periodam tika plānots sadalīt Latvijā populārajā „katram pa drusciņai” (kopumā 53 skolām) manierē, paredzot, ka katra projekta kopējā summa nevar pārsniegt 1,9 miljonus latu, un aizliedzot ieguldīt kopmītņu restaurācijā.
Salīdzinājumam – Igaunijā šī summa bija 229,5 miljoni latu, turklāt pirms tam tika veikta profesionālo izglītības iestāžu tīkla optimizācija, jau līdz 2009. gadam izpildot lielāko daļu no VET attīstības plānā 2005 – 2008 paredzētajām aktivitātēm un samazinot valsts arodskolu skaitu uz pusi.
| Profesionālās izglītības iestāžu skaits
(audzēkņu skaits) |
1999 | 2009 | 2013 |
| Latvija
(IZM pakļautības skolas) |
70 | 69(30 500) | 35(37 000*)
(28 500**) |
| Igaunija
(visas) |
62 | 34(27 000) | 33(26 000) |
*Nepieciešamais audzēkņu daudzums
**Reālais audzēkņu daudzums
Izglītības ministra Roberta Ķīļa laikā (konkrēti – 2011. gada 27. decembrī) tika pārtraukta līdzšinējā ERAF projektu finansēšana, nosakot jaunus kritērijus projektu izstrādei. Pāri bija palikuši aptuveni 40 miljoni latu un 31 miljons ar koalīcijas atbalstu tika piesaistīts no jauna, nosakot, ka tādā veidā izdosies pilnībā modernizēt aptuveni desmit profesionālās izglītības iestādes, katrā reģionā radot vismaz pa diviem šādiem centriem. Līdz šim brīdim pirmā un vienīgā no 11 iestādēm, kas uzsākusi šos rekonstrukcijas darbus, ir Ventspils Tehnikums, jeb Ziemeļkurzemes profesionālās izglītības kompetences centrs un studentu kopmītnes ar 250 vietām (projekta kopējās izmaksas – 10,89 miljoni latu, apmēram tik izmaksā arī viena kompetences centra renovācija Igaunijā), ko iecerēts pabeigt 2014. gada 1. septembrī. Projektu realizācija pārējās iestādēs ir krietni aizkavējusies, turklāt jau tagad ir skaidrs, ka kopumā naudas pietiks tikai apmēram pusei Latvijas skolu (pagājušā un šajā periodā ERAF piešķirtajiem 93 miljoniem pievienosies 73, ko plānots saņemt nākamajā struktūrfondu periodā – 2014 – 2020).
Ilgtermiņa plānošanas nozīme
Lai gan Igaunija profesionālo izglītības iestāžu optimizācijā un modernizācijā ir rīkojusies apdomīgāk un tālredzīgāk nekā mēs un igauņu profesionālo iestāžu vadītāji apgalvo, ka pēc renovācijas daudzās nepopulārās programmās parādījies pat 3-5 cilvēku liels konkurss uz vienu vietu, vēlamie rezultāti tomēr netiek sasniegti nekavējoties. 2012. gada dati uzrāda, ka tikai 27% no pamatskolu beidzējiem izvēlas profesionālo izglītību kā sava izglītības ceļa nākamo posmu un 31% igauņu vecumā no 25 līdz 64 gadiem nav ieguvuši nekādu profesionālo kvalifikāciju,1 bet stabili aug vienīgi to iedzīvotāju skaits, kas izvēlas profesionālo izglītību pēc vidusskolas izglītības iegūšanas (skat. tabulu). Līdzīga situācija vērojama arī Latvijā, kur pieaug interese par 1,5 gadīgajām mācību programmām vidusskolēniem, kuri neiestājas augstskolās.
Lai gan reformas panākumus tiecas apstiprināt bezdarba līmeņa jauniešu vidū samazināšanās gandrīz uz pusi (skat. tabulu)2, par to lielā mērā drīzāk jāpateicas kopējai situācijai nodarbinātībā un ekonomiskajā situācijai, nevis reformām profesionālajā izglītībā. Tas tikai apstiprina, ka izglītība ir ilgtermiņa plānošanas process, kas nes redzamus un nogatavojušos augļus tikai garākā laika periodā, tāpēc – jo ilgāk mēs nekustēsimies uz priekšu, jo vēlāk mūsu sabiedrībai kopumā ir cerības ar tiem mieloties.
Kādas reformas nepieciešamas?
Profesionālo tāpat kā jebkuru citu skolu tīkla optimizācija uzlabo kvalitāti, pieejamību un efektivitāti. Daudzas mazākas institūcijas apvienojas centros, kas piedāvā apgūt plaša profila profesiju spektru. Veicinot sadarbību ar uzņēmējiem un darba devējiem, iespējams skaidri noteikt, kādas profesijas pārstāvji un cik lielā daudzumā nākotnē būs nepieciešami, pielāgojot mācību programmas reālajai tirgus situācijai. Ekonomikas ministrijas darbaspēka pieprasījuma prognoze rāda, ka tie varētu būt ap 10 tūkstošiem profesionālo skolu beidzēju gadā, ko varētu nodrošināt, ja vidējā līmeņa profesionālo izglītību iegūtu aptuveni 50% audzēkņu (šobrīd tie ir 30%). Protams, paralēli infrastruktūras mērķtiecīgai reformai, ir jāveic arī profesionālās izglītības satura reforma. Turklāt jauniešu profesionālajās iestādēs jābūt iespējām celt savu kvalifikāciju arī pieaugušajiem. Ja pieņem, ka viena centra pilnīga modernizācija izmaksā vidēji 10 miljonus latu, tad pilnīgai profesionālās izglītības iestāžu tīkla modernizācijai neieciešami aptuveni 300 miljoni.3
Kas notiek šobrīd?
Pirms gada Latvija iesaistījusies nelielā sadarbības projektā ar Igaunijas Valgas profesionālo augstskolu, nodrošinot, ka 11 jauniešu angļu valodā apgūst loģistiku, bet deviņi jaunieši latviešu valodā – namdara profesiju. No septembra septiņās profesionālajās mācību iestādēs dažādās jomās ieviesti pilotprojekti, kas tiecas virzīties Vācijas duālās izglītības virzienā, kur profesionālās izglītības prestižs ir salīdzinoši augsts un bezdarbs jauniešu vidū ļoti neliels (8%). Duālā izglītība Vācijā nozīmē, ka audzēknis vispirms vienojas ar uzņēmumu par praktisko apmācību un tikai pēc tam tiek slēgts trīspusējs līgums, piesaistot arī tuvāko profesionālo skolu, kur apgūst teorētiskos un vispārizglītojošos priekšmetus. Tas ir veids kā risināt prakses trūkuma problēmu, kad uzņēmējam, pieņemot darbā kādas profesionālās iestādes absolventu bez reālas praktiskā darba pieredzes, patiesībā viņš ir jāapmāca no jauna.
Šobrīd, kā norādīts Izglītības un Zinātnes ministrijas mājaslapā, ministrija strādājot pie tā, lai arī nākamajā ES struktūrfondu periodā profesionālo izglītības iestāžu modernizācija tiktu uzskatīta par prioritāti.
1 http://libserver.cedefop.europa.eu/vetelib/2012/2012_CR_EE.pdf
2 http://www.eu-employment-observatory.net/resources/reports/Estonia YoungPeopleEnteringLabMkt.pdf
3 http://www.ir.lv/2012/1/19/aisberga-redzama-un-neredzama-dala