Krievijas neizprovocētais uzbrukums brīvai un drosmīgai kaimiņvalstij – Ukrainai, ir pilnīgi nepieņemama agresija 21.gadsimta Eiropā.
Nevienam nav tiesības ar bruņotu spēku uzspiest savu viedokli un “brālīgo palīdzību” demokrātiski pārvaldītiem kaimiņiem.
Krievijas agresijai nav un nevar būt attaisnojuma.
Visas pasaules acu priekšā tiek pastrādāti kara noziegumi, ņemot vērā šī uzbrukuma raksturu, daudzās liecības un tā acīmredzamajiem taktiskojiem un stratēģiskajiem uzstādījumiem. Par šiem noziegumiem vainīgie tiks tiesāti. Kara noziegumiem nav un nebūs noilguma.
Karadarbības lauks, diemžēl ir daudz plašāks. Krievija īsteno uzbrukumu Brīvās un demokrātiskās pasaules pašiem pamatiem. Un dara to jau ilgstoši, diemžēl, līdz šim bez pienācīga pretspara no brīvās pasaules puses.
Un tas notiek 21.gadsimtā, augsti attīstītas zinātnes un tehnoloģijas apstākļos. Apstākļos, jebkura karadarbība, pat netaisna un neargumentēta, varētu drīzāk izpausties kā kiberkarš, informatīvais karš, vai bezpilotu dronu karš, bez cilvēku masveida slepkavošanas.
Ļoti drīzā nākotnē mēs varētu sagaidīt, ka bezpilotu tehnika karo ar pretinieka bezpilotu tehniku, neiesaistot cilvēkus kaujas laukā. Tā puse, kurai augstāka tehnoloģija un labāka tehnika, tad būtu uzvarējusi un otra puse to atzītu, piekāptos, un iztiktu bez cilvēku upuriem.
Diemžēl krievija nedzīvo 21.gadsimtā. Tā masveidā bombardē dzīvojamos rajonus, skolas, slimnīcas un bērnudārzus. Upuru skaits civiliedzīvotāju vidū ir milzīgs un nepieņemams. Tā karo tikai barbari, kas arī pasaulei var nest tikai barbarismu, šajā gadījumā reizēm sauktu arī par “krievu pasauli”.
Civilizētai pasaulei nav pieņemama ne masveida civiliedzīvotāju slepkavošana, ne “krievu pasaule”, ne cita veida barbarismi. Mēs gribam dzīvot 21.gadsimtā, kur valda miers un brīvība. Mēs vēlamies visai cilvēcei brīvību, attīstību, pārticību un labu veselību. Miers baro, nemiers posta.
Šī ir tā reize, kad visai civilizētajai pasaulei ir jānostājas pret krievijas īstenoto barbarismu un starptautisko terorismu tā vispārākajā pakāpē. Šoreiz karam ir jābeidzas ar pilnīgu agresora sakāvi un kapitulāciju. Tas jāpanāk gan ar ekonomiskiem, gan militāriem līdzekļiem. Ar mazāku rezultātu samierināties būtu liela kļūda.
Protams, nekādā gadījumā nav jāielaužas krievijas likumīgajā teritorijā. Tā nav mūsu darīšana, ar kādu valdību vai valsts iekārtu izvēlas dzīvot krievi. Tā būtu viņu izvēle.
Tāpat viņu izvēle būtu ar ko turpmāk draudzēties un ar ko nē. Krievu turpmākās attiecības ar pārējo pasauli ir viņu iekšēja lieta. Iespējami dažādi varianti – Ziemeļkoreja, Singapūra, Somija, Šveice vai citādi. Tie ir tikai daži iespējamie modeļi.
Mums kā brīvību mīlošiem cilvēkiem, šajos lēmumos nevajadzētu iejaukties. Kā pašiem sevi pārvaldīt un kādas attiecības veidot ar apkārtējiem, tā katra paša izvēle.
Bet neviena indivīda vai tautas brīvība nedrīkst apdraudēt citu brīvību un drošību. Tas ir brīvās pasaules uzbūves pamatakmens – katrs ir brīvs, un var darīt visu, ka grib, tiktāl ciktāl šī brīvība neapdraud un neierobežo citu personu līdzīgu brīvību un drošību.
Krievija šajā gadījumā ir pārkāpusi visas iespējamās robežas – tā ir pat reāli piedraudējusi visai pārējai pasaulei ar postošu kodolkaru un citiem masu iznīcināšanas ieročiem. Krievija ir reāli nostādījusi pasauli uz postošas kodolkatastrofas sliekšņa.
Tā tās lietas nedrīkst atstāt.
Šim karam, ko izraisījusi krievija, ir jābeidzas pirmkārt ar pilnīgu krievijas denuklearizāciju, proti, krievijai ir jāatņem iespēja jebkad atkal apdraudēt pasauli ar kodolieročiem vai citiem masu iznīcināšanas līdzekļiem. Tā būtu minimālā prasība.
Ja tam nepieciešama pilnīga krievijas militārā un ekonomiskā sakāve, lai tā būtu. Alternatīvi, ja krievi paši izlemj mainīt savu attieksmi pret pārējo pasauli, paši pārtrauc jebkādu karadarbību un pilnīgi atsakās no kodolieročiem, tas arī būtu variants. Jālemj viņiem.
Agresoru arī turpmāsk atstāt ar masu iznīcināšanas ieročiem un iespēju turpināt draudēt pasaulei ar apokalipsi – nav pieņemami. Un panākt krievijas denuklearizāciju ir pilnīgi reāli.
Krievijas armija šobrīd ir apbrīnojami vāja un nesagatavota. Ja Ukraina turpinās cīnīties, krievijas armijas drīz vairs nebūs vispār.
Krievijas ekonomika arī ir niecīga, faktiski tur nav nekā vairāk par derīgajiem izrakteņiem un citām dabas bagātībām. Ne tur savu telefonu, ne automobiļu, ne savas, kaut cik nopietnas datortehnikas. Šim milzim uz māla kājām jāatņem kodolieroči, uz visiem laikiem.
To neizdarīt un apstāties pusceļā būtu milzīga kļūda, daudz sliktāka par hitlera savlaicīgu nesavaldīšanu 2.Pasaules kara priekšvakarā.
Brīvā pasaule šoreiz nedrīkst ne atkāpties, ne piekāpties.
Tā nedrīkst apstāties, īpaši tagad, kad Ukraina ar savu varonīgo pretošanos jau ir padarījusi pusi darba, ar savu iedzīvotāju un karavīru asinīm izcīnījusi pusi cīņas.
Slava Ukrainai!