LNF_Pasi Salbergs

Pasi Sālbergs: cilvēki ir valsts neizlietotais kapitāls

Hārvarda universitātes negaidītais piedāvājums Somijas izglītības reformatoram, doktoram Pasi Sālbergam 17. septembrī liedza uzstāties biedrības Latvijas attīstībai forumā „Kāpēc nācijām izdodas?”, taču viņš atrada laiku, lai pēc viesošanās Lattelecom konferencē Rīgā apmeklētu biedrības organizēto diskusiju par izglītību.

Somija šobrīd atrodas starp pasaules labāko izglītības sistēmu un kvalitātes topa līderēm, tāpēc stāstu par to – kā viņiem tas izdevies – šobrīd vēlas uzklausīt ikviena uz attīstību vērsta, demokrātiska valsts. Visa pamatā, kā izrādās, ir kopīgs „sapnis” – stratēģisks un argumentēts attīstības plāns, pie kura tiek strādāts neatkarīgi no tā, kurš ministrs ir nokļuvis pie varas.

Nav citas izvēles – ir jāizglīto cilvēki
Somija pie sava kopīgā sapņa jau 1960. – 1970. gados nonāca, saprotot, ka nav citas izvēles. Mazai valstij bez naftas un citiem derīgajiem izrakteņiem ir tikai viens spēcīgs resurss, kurā ir vērts ieguldīt naudu – cilvēki. Vēlāk, 1990. gados, Somija izvirzīja mērķi kļūt par vienu no vadošajām valstīm tehnoloģiju jomā, un lielu lomu ticībā nācijas spējām, protams, spēlēja arī Nokia veiksmes stāsts.
Atbildot uz jautājumu, kas tik ilgu laiku lika Somijai noticēt savam izglītības plānam, Pasi Sālbergs norādīja, ka tie bija OECD programmas PISA u.c. starptautiski salīdzinošie dati, kas pretēji gaidītajam pierādīja, ka izvēlētā sistēma tiešām strādā: „Somijas mērķis nekad nebija iekarot šo topu virsotnes. Ja nu vienīgi pārspēt Zviedriju”.
Pateicoties sasniegumiem izglītībā, Somija nokļuva starp līderiem arī inovāciju, tehnoloģiju attīstības, globālās konkurētspējas u.c. jomās. Apstākļus, ka Latvijā tik bieži mainās izglītības ministri, turklāt katrs pie varas nāk ar jauniem mērķiem un reformām, Pasi Sālbergs vērtēja kā ļoti nelabvēlīgus ilgtermiņa pārmaiņām. Bez tam, lai realizētu vērienīgu reforumu, ir vajadzīgs plašs sabiedrības atbalsts, kas panākams definējot viegli saprotamu un valsts attīstībai patiešām svarīgu mērķi.

Taisnīguma princips izglītības iegūšanā
Pasi Sālbergs diskusijā uzsvēra, ka, lai izglītības jomā sasniegtu augstus rezultātus, ir svarīga ne tikai kvalitāte, bet arī taisnīguma jeb vienlīdzības princips (jēdziens „equity”) izglītības iegūšanā – t.i., videi un apstākļiem, no kuriem bērns ienāk skolā, nav jāietekmē viņa mācību rezultāti. Laika gaitā pierādījies, ka, uzlabojot šo vienlīdzību izglītības pamata bāzes saņemšanā, pieaug arī iegūtās izglītības kvalitāte. Šīs aksiomas vienīgais spilgtais izņēmuma gadījums ir Singapūra, taču Pasi Sālbergs norādīja, ka demokrātiskajās valstīs šāda stingri, pat zināmā mērā diktatoriski valsts administrētu sistēmu izveidot nav iespējams.
Latvijā minētais vienlīdzības principa rādītājs ir visai augsts, pārspējot, piemēram, Vāciju, kurā vecāki, jau bērnam sasniedzot desmit gadu vecumu, izvēlas vienu no trim tālākās izglītības virzieniem, no kura tālāk atpakaļceļa vairs nav. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no bērna spējām un interesēm situētie vecāki biežāk izvēlas akadēmisko ceļu, kamēr mazāk nodrošinātie – profesionālo – , lai būtu droši, ka atvasei nākotnē būs stabils darbs. Šī vienlīdzības principa nodrošināšana joprojām ir prioritāte Somijas izglītības sistēmā.

Skolu neatkarība lēmumu pieņemšanā
Lai šādu vienlīdzību panāktu, ir jānodrošina individualizēta pieeja katram bērnam. Tāpēc Somijas skolas salīdzinoši ir ļoti neatkarīgas lēmumu pieņemšanā, jo taču tieši tur, uz vietas, ir vislabāk zināms, kas visvairāk nepieciešams konkrētajam bērnam, klasei un skolai kopumā. Tāpat arī tiek piešķirts finansējums – ja skolā, piemēram, mācās lielāks skaits imigrantu bērnu, tad izglītības iestādes finansējums ir lielāks. Ir izveidots sabalansēts saturs, valsts izstrādātas vadlīnijas, taču reālo dzīvi skolā veido direktors kopā ar skolotājiem, nevis neelastīga un birokrātiska sistēma: „Somijas izglītības sistēmai ir plakana, nevis vertikāla organizācija,” norādīja Pasi Sālbergs.
Viņaprāt, Latvijas skolotāji noteikti matemātiku nezina sliktāk par somu mācībspēkiem, taču jautājums – cik atraktīvi viņi prot to pasniegt? Turpretim, ieguldot visus resursus tikai skolotāju izglītošanā, pārmaiņas notiks pārāk lēni. Profesionālais kapitāls sastāv no trim elementiem – sociālā, lēmumu pieņemšanas un cilvēciskā – tos visus jāveicina, lai pedagogs atraisītos, darītu tik daudz, cik viņš patiesībā spēj: „Jums ir daudz labu skolotāju, kas šobrīd nedara tik daudz, cik varētu darīt”. Tāpat, protams, nepieciešama arī laba vadība, skolotāja profesijas prestiža celšana sabiedrībā, kā arī neizbēgami – algas paaugstināšana (Somijā skolotāji pēc nodokļu nomaksas saņem vairāk nekā divus tūkstošus eiro lielu algu).

Jā, tagad es zinu, ko dzīvē gribu darīt!
Saeimas deputāts Vladimirs Reskājs diskusijas laikā uzsvēra, ka ir svarīgi arī apzināties mērķi – ko mēs kā valsts un sabiedrība vēlamies no izglītības sistēmas? Pasi Sālbergs uzstādījumam piekrita, atbildot, ka, viņaprāt, izglītības prioritārais mērķis ir radīt jauniešos interesi mācīties un gribēt zināt vairāk, kā arī tieši skolai ir jāpalīdz apjaust cilvēkā mītošā kapacitāte, ko tālāk attīstīt kā profesiju: „Skolai šī kapacitāti ir jāpalīdz apjaust un apzināties, kā arī jāattīsta cilvēka no dabas dotos talantus, nevis ar varu jācenšas izglītot visos līmeņos tāpat kā pārējos. Pametot skolas sistēmu, ir jābūt sajūtai, ka – jā, tieši skola man palīdzēja saprast, ko es šajā dzīvē gribu darīt. Augstākā izglītība ir jau pārāk vēlu”. Neizlietotais valsts kapitāls ir cilvēki, kas nav apjautuši savu kapacitāti.

Pedagoģijai jābūt pirms tehnoloģijām
Atbildot uz biedrības vadītāja Einara Repšes jautājumu par tehnoloģiju pielietojumu skolās, Pasi Sālbergs bija skeptisks, norādot, ka Somija šajā ziņā mūsdienu pasaules pavērtās iespējas izmanto diezgan pasīvi: „Skola ir palikusi par vienīgo vietu, kur bērns var pabūt bez tehnoloģijām. Ir svarīgākas lietas, ko iemācīties par vēl papildus laika pavadīšanas pie datora. Pedagoģijai jānāk pirms tehnoloģijām, galu galā arī inovācijas rodas no sociālas līdzdarbošanās”.
Visi ieteikumi „ko darīt” no malas parasti nestrādā, katrai valstij pašai jānonāk pie sev vislabākajiem risinājumiem konkrētajā jomā, uzsvēra P. Sālbergs. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka tas, kas jau tāpat nestrādā, noteikti nesāks strādāt tad, ja tur ieguldīs vairāk naudas: „Einšteins to sauca par neprāta teoriju” (darīt vienu un to pašu, sagaidot, ka tas sniegs citus rezultātus – aut. piez.).


Jaunākie raksti